Kur, vilciņ, tu tecēsi
Kur, vilciņ, tu tecēsi Ar tiem kaula nadziņiem? – Tek’ uz Rīgu sūdzēties, Suņi manu ādu plēsa.
Kur, vilciņ, tu tecēsi Ar tiem kaula nadziņiem? – Tek’ uz Rīgu sūdzēties, Suņi manu ādu plēsa.
Ai, vilciņ, ai, vilciņ, Tu jau biji nekristīts: Kurš vien tevi ieraudzīja, Visi tevi ulināja.
Vilciņš kliedza, vilciņš brēca, Vilkam kājas apsalušas, Vilkam kājas apsalušas, Purvus, mežus bradājot.
Vilciņš manu kumeliņu Pie ozola dīdināja; Vilkam devu svina lodi, Jāj’ mājās kumeliņu.
Vilciņš kliedz, vilciņš brēc, Vilkam bērni nosaluši. Nosalst daži rātes kungi, Ne vēl tādi jēru zagļi.
Kur, vilciņi, čunčināji, Kaula pieši kājiņās? – Uz jūrmali čunčināju Zvejnieciņus apraudzīt.
Ar vilciņu mežā braucu, Krāvu lielu vezumiņu; Velc, vilciņ, raudādams, Kam apēdi kumeliņu!
Vilciņš kliedza, vilciņš brēca, Vilkam bērni nosaluši: Vilkam bērni iekrituši Dziļajā kupenā.
Ai, vilciņ, ai, vilciņ, Tu uzaugi nerājams: Dienu ganus kliedzināji, Nakti suņus kaucināji.
Meža māte man sacīja, Nava labi mežā iet: Vilciņš, junka, tek pa mežu, Azaidiņu meklēdams.
Man, nabaga puisēnam, Liela skāde šovasar: Vilciņš manu kumeliņu Pa graviņu izganīja;
Ar vilciņu mežā braucu, Lielu krāvu vezumiņu. Velc, vilciņi, raudādams, Kam apēdi kumeliņu.
Tek vilciņis smilkstēdamis Garām manu kumeliņu; Vilciņam kaula zobi, Man tērauda kumeliņis.
Vilciņam kāzas bija Pašē lapu laiciņē; Pieci vilki panākstē, Lācis galda galiņē.
Vaicā lapsa uz vilciņa, Kur, vilciņ, tauri ņēmi: Ik vakara gavilēji Smalkā priežu siliņā.
Vilciņš savus zābaciņus Niedrainē balināja, Niedrainē balināja, Rāviņā noskaloja.
Vilciņš būdu darināja Biezajā eglājā; Kad atnāks miglas rīts, Jēriem brauks ormaņos.
Vilciņš gāja pār ežiņu, Āža ragu taurēdams; Āža raga nebij žēl, Paša āža gan bij žēl.
