Ozols auga Daugavā
Ozols auga Daugavā Ledainām lapiņām; Tur Saulīte miglu meta, Vai bij ziema, vai vasara.
Ozols auga Daugavā Ledainām lapiņām; Tur Saulīte miglu meta, Vai bij ziema, vai vasara.
Kas to teica, tas meloja, Ka Saulīte nakti guļ: Dienu loka zaļas birzes, Nakti jūras ūdentiņ.
Grib kundzīnis tā sēdēt Kā saulīte debesīs. Kur kungam zelta krēslis, Kur sudraba sēdeklīte?
Es tev saku, Saules meita, Berz tu baltu liepas galdu: Rītā jās mans bāliņš Tavu godu nolūkot.
Saule brauca pār ezeru Spīdēdama, vizēdama; Dieva dēli pakaļ nāca Pušķotām cepurēm.
Noiet Saule vakarā, Iekrīt zelta laiviņā; Zelta airi noskanēja, Laiviņā iemetot.
Šodien Saule agri lēca, Šodien agri norietēja; Šodien Saule kāzas dzēra, Pērkons brauca panākšņos.
Kas varēja gudrāks būt Par bitītes gudrumiņu: Saulītē ziedus nesa, Migliņā darināja.
Sargaties, Dieva dēli, Šorīt Saule barga lēca: Kam vakar nomaucāt Saules meitas gredzentiņu.
Raksta kungi, raksta Saule Manus baltus bāleliņus: Kungi raksta grāmatā, Saule kļava lapiņā.
Nava tiesa, nava tiesa, Ka Saulīte nakti guļ. Vai rītā tur uzlēca, Kur rietēja vakarā?
Saules meita, Saules meita, Mazgā baltu liepu galdu: Rītu jās Dieva dēli Liepu galdu rībināt.
Ai, Saulīte, māmuliņa, Ko tie tavi kalpi dara? Zīda pļavas nenopļautas, Zelta kalni neecēti.
Kupla liepa uzaugusi Pie Saulītes namdurvīm; Saule pati galā sēd, Saules meitas pazarē.
Spīdi, spīdi, Saulīte, Spoži, jauki, silti, Neļauji vējam Plosīties.
Kur, Saulīte, mājas ņēmi, Vakarā noiedama? – Vidū jūras uz ūdeņa, Zelta niedres galiņā.
Saule auda audeklīnu Ezerīna malīnā: Zelta šķiets, vara nītes, Sudrabīna šautuvīte.
Saules māte kalnā kāpa, Priekšautiņu pacēlusi; Kur nolaida priekšautiņu, Tur pabira sudrabiņš.
