Pinat, meitas, vainadziņus
Pinat, meitas, vainadziņus Jāņa dienas vakarā: Kam būs greznis vainadziņš, Tā Jānīša līgaviņa.
Pinat, meitas, vainadziņus Jāņa dienas vakarā: Kam būs greznis vainadziņš, Tā Jānīša līgaviņa.
Jāņu nakti, meitiņ, sargi Savu puķu vainadziņu: Nakts ir silta, galva karsta, Novīst puķu vainadziņš.
Jāņu nakti nepazinu, Kura meita, kura sieva: I meitai, i sievai Zaļi ziedu vainadziņi.
Jānīts manu vainadziņu Koku galā vicināja; Es Jānīša kumeliņu Ērkšķu krūmu dancināju.
Ejam, bērni, pļaviņā, Sēžamiesi pulciņā: Novīsim vainadziņu, Ar ko Jāni sagaidīt.
Es saviju vainadziņu No zemeņu ziediņiem; To uzliku galviņā, Jāņu nakti līgodama.
Tev, liepiņa, platas lapas, Apsedz mani migliņā, Lai migliņa nesabira Manā zīļu vainagā.
Kas spīdēja, kas vizēja Rudzu lauka maliņā? Tur māsiņa rudzus sēja, Spīd vizuļu vainadziņš.
Es dzīros šavasaru Mergiem vīti vainadziņu; Augsti zied oši, kļavas, Nevar mergu salasīt.
Kur es kāru cepurīti, Tur pakāri vainadziņu. Es paņēmu cepurīti, I paņēmu vainadziņ`.
Ailu, manu vainadziņu, Vairāk zelta, ne sudraba! To noņēma dēlu māte Kā saulīte rīta rasu.
Vainag, manu vainadziņu, Bišu spārnu vieglumā; Apsien mani baltautiemi, Linu mārka grūtumiem.
Pinu, pinu, nenopinu Ābeļziedu vaiņadziņu, Abeļziedu vaiņadziņš – Grūts rnūžiņš dzīvojot.
Kur, Saulīte, tu tecēsi, Kur tu kārsi vainadziņu? Tur tu kārsi vainadziņu, Kur deviņas upes tek.
Man māsiņas tā nav žēl Kā māsiņas vainadziņa; Māsiņai staigajot, Spīdēj` visas sētmalītes.
Caur ābeļu birzi gāju, Rokā nesu vainadziņu: Ābelei asi zari, Saplēš manu vainadziņu.
Ai, māsiņ, burzgalīt, Tavu skaistu vaiņadziņu, Labāk vīru piecietusi. Ne tik skaistu vaņdziņu.
Es, māsiņ, tev piesaku, Nevij apšu vainadziņa; Trīsēs tava valodiņa, Ar tautām runājot.
