Tā ir mana Kārta, Laima, Kas ceļ mani kalniņā; Gan ir man tādu ļaužu, Lejiņā
Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu, Abus divus mīļi lūdzu: No Dieviņa veselību, No Laimiņas labu mūžu.
Kam tie kalni, kam ielejas, Kam zaļie ozoliņi? Dievam kalni, Laimai lejas, Bitei zaļi ozoliņi.
Laima mana māmulīte, Es Laimītes meita biju. Kādu mūžu gribējos, Tādu pati paņēmos.
Visas manas ceļa malas Laimes koku pieaugušas: No bērziņa jēriņš dzima, No apsītes kazuliņš.