Tā ir mana Kārta, Laima
Tā ir mana Kārta, Laima, Kas ceļ mani kalniņā; Gan ir man tādu ļaužu, Lejiņā stūmējiņu.
Tā ir mana Kārta, Laima, Kas ceļ mani kalniņā; Gan ir man tādu ļaužu, Lejiņā stūmējiņu.
Dievs ar Laimu manis dēļ Stāv lielā ienaidā: Dievs man deva maizes zemi, Laima liedza arājiņu.
Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu, Abus divus mīļi lūdzu: No Dieviņa veselību, No Laimiņas labu mūžu.
Kam tie kalni, kam ielejas, Kam zaļie ozoliņi? Dievam kalni, Laimai lejas, Bitei zaļi ozoliņi.
Laima mana māmulīte, Es Laimītes meita biju. Kādu mūžu gribējos, Tādu pati paņēmos.
Visas manas ceļa malas Laimes koku pieaugušas: No bērziņa jēriņš dzima, No apsītes kazuliņš.
Kādu mūžu Laima lika, Tāds bij man jādzīvo; Es nevaru pāri kāpt Pār Laimiņas likumiņu.
Raud māmiņa, raud Laimiņa, Abas divas gauži raud. Kam, Laimiņa, tu raudāji, Pati mūža licējiņa?
Dievam dieniņ`i aizgāja, Ar Laimiņu runājot, Kam būs mirt, kam dzīvot Šai baltā saulītē.
Nesabiju biedējama, Ne tumsā traucējama: Dievs man bija ceļā draugs, Laima ceļa maliņā.
Dieviņš zina, Laima zina, Kā Saulīte gauži raud: Pilni meži piebiruši Saules gaužu asariņu.
Ak tu, Laimes dzeguzīt, Tu taisnības nedarīji: Citam dodi tu par daudz, Citam maizes nav ko ēst.
Laima gāja pār pagalmu, Ar Dieviņu runādama: Tai meitai mazs pūriņš, Tai vajag viegla mūža.
Es, pādīti dīdīdama, Augsti rokas cilināju, Lai cilina Dēkla, Laima Bagātos ļautiņos.
Bēgu dienu, bēgu nakti, Laimas likta neizbēgu: Kādu mūžu Laima lika, Tāds bij man dzīvojot.
Es piedzimu bez naudiņas, Bez gudrā padomiņa. Dieviņš man naudu deva, Laima gudru padomiņu.
Dēkla, Dēkla, Laima, Laima, Tu vienādi nedarīji: Citam kāri vieglu mūžu, Citu grūti rūdināji.
Dievis deva labu laimi, Sasatiku celiņā: Jaunu meitu ar vaiņagu, Bit’ ar vasku gabaliņu.
