Ar bititi arti gāju
Ar bititi arti gāju, Smilgu šķēlu lemešam; Dieva dēli spandas vija, Ābelziedus lasidami.
Ar bititi arti gāju, Smilgu šķēlu lemešam; Dieva dēli spandas vija, Ābelziedus lasidami.
Aplīgoju ap Jānīti Savu puķu vainadziņu; Dieviņš zina, citu gadu Būs puķīšu vai nebūs.
Saule brauca pār ezeru Spīdēdama, vizēdama; Dieva dēli pakaļ nāca Pušķotām cepurēm.
Dievs ar Laimu manis dēļ Stāv lielā ienaidā: Dievs man deva maizes zemi, Laima liedza arājiņu.
Dievs dod mūsu saimniecei Pulku mazu sivēniņu: Citu melnu, citu baltu, Citu tādu svībelētu.
Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu, Abus divus mīļi lūdzu: No Dieviņa veselību, No Laimiņas labu mūžu.
Paēduši, padzēruši, Pateicat Dieviņam! Dieva galds, Māras maize, Mūsu pašu sūra vara.
Sargaties, Dieva dēli, Šorīt Saule barga lēca: Kam vakar nomaucāt Saules meitas gredzentiņu.
Jāņam zirgi pazuduši Jāņa nakti pieguļā; Dieva dēli saņēmuši Savā auzu tīrumā.
Saules meita, Saules meita, Mazgā baltu liepu galdu: Rītu jās Dieva dēli Liepu galdu rībināt.
Es uzliku Jānītim Ozoliņa vainadziņu, Lai Dievs dod Jānītim Ozoliņa stiprumiņu.
Pūt, enģeli, vara tauri, Lai skan visa pasaulīte; Rītu nāks Dieva dēli Saules meitas precībās.
Es tai savai līgaviņai Dieva dēļi maizi devu: Man bitītes svārkus šuva, Sētmalā gulēdam’s.
Vai, dieviņi, vai, dieviņi, Vilkam liela tēvu zeme: Visi krūmi, upes loki – Visi vilka novadiņi.
Vai Dieviņi, visu dienu Nolīks mana muguriņa; Lai tā līka rudzu druva Līkajām vārpiņām.
Vai, dieviņi, vai, dieviņi, Vilkam liela tēvu zeme: Visi krūmi, pļavas stūri – Viss vilkam piederēja.
Kas varēja to darīt – Vidū jūras kaudzi mest? To darīja Dieva dēls, Saules meitu precēdams.
Dievam dieniņ`i aizgāja, Ar Laimiņu runājot, Kam būs mirt, kam dzīvot Šai baltā saulītē.
