Kur, Jānīti, tu gulēji
Kur, Jānīti, tu gulēji Šo garo vasariņu? – Rīgas vārtu maliņā, Zem pelēka akmentiņa.
Kur, Jānīti, tu gulēji Šo garo vasariņu? – Rīgas vārtu maliņā, Zem pelēka akmentiņa.
Kur, Jumīti, tu gulēji Šo garaju vasariņu? – Tīrumiņa vidiņā, Zem pelēka akmentiņa.
Pa kalniņu Ūsiņš jāj Ar akmeņa kumeliņu; Ei, Ūsiņ, labais vīrs, Jāj ar mani pieguļā!
Vai, jel manu skaņu balsi, Skan mežā, skan laukā! Skan laukā akmenī, Skan mežā ozolā.
Nāc nākdama, vasariņa, Visi bērni tevi gaida; Jau ziemiņa kājas āva, Uz akmeņa tupēdama.
Vidū jūras uz akmeņa – Tur sarkanas ogas aug; Tur Saulīte raudājusi, Tur birušas asariņas.
Es redzēju jūriņā Uz akmeņa uguntiņu: Tur žāvēja jūras māte Savu zeltu, sudrabiņu.
Dieviņ, tavu likumiņu – Tāda diena, tāda nakts: Cik augšā sīku zvaigžņu, Zemē sīku akmentiņu.
Bērziņš auga uz akmeņa Sudrabiņa lapiņām: Tur saulīte miglu meta, Vai bij ziema vai vasara.
Es apgulu saldu miegu Jūras kāpas maliņā Dzied akmens, raud ūdens, Vēja māte gavilē.
Bitīt, manu kamenīti, Kad man tevi pamanīt? -Grauz akmeni, dzer ūdeni, Tad tu mani pamanīsi.
Aiz kalniņa dūmi kūpa, Kas tos dūmus kūpināja? Pērkons spēra, zibens meta, Akmeņam dūmi kūpa.
Uz akmeņa liepa auga Pazeltītu virsotnīti. Pilni zari sīku putnu, Strazdiņš sēd virsotnē.
Par kalniņu Ūsiņš jāja Ar akmeņa kumeliņu; Tas atnesa rudziem ziedus, Zemei zaļu āboliņu.
Pērkonim melni zirgi, Ar akmeni nobaroti, Dzer sudraba ūdentiņu Tēraudiņa silītē.
