Pūce, pūce, platu galvu
Pūce, pūce, platu galvu, Pacel krēslu vanagam, Lai apsēde vanadziņis Ar saviemi bērniņiem.
Pūce, pūce, platu galvu, Pacel krēslu vanagam, Lai apsēde vanadziņis Ar saviemi bērniņiem.
Vanadziņš brīnījās, Pūcei auga skaisti bērni. – Kas tev bēda, vistu zagli, Kāda māte, tādi bērni.
Atsaraunat, skauģa bērni, Samīs manis kumeliņis, Samīs manis kumeliņis Tēraudiņa pakavāmi.
Šķībi, greizi, grunbulaiņi Mana tēva ozoliņi; Citāi dziede sīļa bērni, Citāi pūces kladzinaja.
Katru gadu Jānīts nāca Savus bērnus apraudzīt: Ko tie ēda, ko tie dzēra, Kā darbiņu pastrādāja.
Lec, Saulīte, rītā agri Pa lodziņu istabā, Lai sildās mani bērni Siltajā saulītē.
Gudra bija vāverīte, Gudri bērnus audzināja: Pate brida lielu rasu, Bērnus laipu laipināja.
Vāverīte gudra sieva, Gudri bērnus audzināja: Pati guļ siliņā, Bērni sila maliņā.
Es pazinu to celiņu, Kur gājuši Jāņu bērni: Viss celiņš nokaisīts Baltajiem ziediņiem.
Vai, baltais āboliņš, Neaudz ceļa maliņā: Ies garām Jāņu bērni, Tie jau tevi izplūkās.
Plūcat, bērni, zilgalvītes, Tās pirmās Jāņu zāles; Saplūkuši zilgalvītes, Eit’ pa ceļu dziedādami.
Puķes zied ezerā Dzelteniem ziediņiem; Jāņa bērni garām gāja, Aizsprauž puķi aiz cepures.
Zirneklītis tīklu auda No smildziņas uz smildziņu; Piesargies, mušu māte, Tev bērniņi jāaudzē!
Visa laba Jāņa zāle, Ko atnesa Jāņa bērni: Jāņa māte, saņēmusi, Izbaroja telītēm.
Es iekūru jāņuguni Pašā kalna galiņā, Lai redzēja Jāņa bērni, Lai tie nāca sētiņā.
Ai bitīte, ai bitīte, Tu nes lielu svētībiņu: Saldu medu bērniņiem, Vaska sveci Dieviņam.
Kas vizēja, kas mirdzēja Viņā lauka galiņā? Jānīts kūra uguntiņu, Savus bērnus gaidīdams.
