Dravenieka dēliņami
Dravenieka dēliņami Bite veda līgaviņ: Vaska cimdi, vara groži, Sudrabiņa pātadziņa.
Dravenieka dēliņami Bite veda līgaviņ: Vaska cimdi, vara groži, Sudrabiņa pātadziņa.
Šūdin` kurpes, tautu dēls, Pa manai kājiņai; Es cimdiņus izadīšu Pa tavai rociņai.
Vilka māte, nabadzīte, Bažīties bažījās: Izstellēj’se savus bērnus Bez cimdiņa medībās.
Jūriņ’ nesa ozoliņu Ar visām bitītēm; Dravenieka meitenīte Tek gar malu raudādama.
Dravinieka līgavai Vaska cimdi rociņā, Vaska cimdi rociņā, Bišu spārnu cepurīte.
Brālīts mans, dravenieks, Ar bitīti sadzīvoja: Brālīšam vaska cimdi, Bites šūta capurīte.
Kas kait Rīgas meitiņām Raibus cimdus neadīt? Gauja vērpa dzīpariņus, Daugaviņa šķeterēja.
Štuki, lieli brīnumiņi, Bite gāja ubagos: Ziedu cimdi rociņā, Vaska kurpes kājiņā.
Mūsu pašu stūrmanim Vasku cimdi nodiluši, Vasku cimdi nodiluši, Zveja naudu skaitījot.
Lec, saulīte, rītā agri, Sildi koku galotnītes: Brālīšam vasku cimdi, Rokas sala ozolā.
Mauc, brālīt, baltus cimdus, Ved māsiņu dancināt, Lai māsai baltas avis, Visu mūžu dzīvojot.
Uguns puisi, Jāņa nakti Dedzin’ gaišu uguntiņu: Es tev došu raibus cimdus, Izrakstītu nēzdodziņu.
Malējiņa tā meitiņa, Apputējis vainadziņš; Dravenieka tas dēliņš, Vaska cimdi rociņā.
Dravenieka dēliņam Vaska cimdi rociņā, Ne tie kusa saulītē, Ne siltajā istabā.
Še, pādīte, raibi cimdi, Ieliec pūra dibenā; Ieliec pūra dibenā, Mācies citus noadīt.
Ganīdama cimdus adu, Pupu malā sēdēdama: Zirņu ziedu, pupu ziedu Raibus cimdus noadīju.
Es adīju raibus cimdus, Pie bērziņa stāvēdama; Cik lapiņas bērziņā, Tik raibumu cimdiņā.
Jānīts mans, Jānīts mans, Es Jānīša līgaviņa: Jānīts manas aitas gana, Es Jānīšam cimdus adu.
