Lai bij gudras, kas bij gudras
Lai bij gudras, kas bij gudras, Meža bites, tās bij gudras: Lācis kāpa ozolā, Bites dūra degunā.
Lai bij gudras, kas bij gudras, Meža bites, tās bij gudras: Lācis kāpa ozolā, Bites dūra degunā.
Vakar lācis maizi cepa Aiz Valmieras siliņā; Šodien ēda launadziņu Paipaliņas krodziņā.
Lācis kāpa ozolā, Bites koda kājiņā: Ak mīļais melnkājī Neej manu medu zagt.
Vilciņam kāzas bija Pašē lapu laiciņē; Pieci vilki panākstē, Lācis galda galiņē.
Lācis kāpa ozolā, Gribē bišu medu ēst; To lācītis nezinā, Kad bitīte iekodīs.
Lācis kāpa ozolā, Bites dūra vēderā; Jo tas lācis augstāk kāpa, Jo tās bites sīvāk koda.
Lācīts kāpa ozolā, Bitīt’ koda pakaļā; Vai tu traka, nepazini Sava veca dravenieka?
Lācis kāpa ozolā, Bite dūra vēderā; No tā viena dūrieniņa Lācim pampa vēderiņš.
Lācis kāpa ozolā, Bite dūra vēderā, No tā maza dūrumiņa Liela pumpa uzcēlās.
Atminati, jaunas meitas, Kas bij liepu dārziņā? Lācīts kāpa liepiņāji, Medutiņu gribēdams.
Guli, guli, lāču māte, Saulīt’ lielu gabaliņu. Biezi meži, platas lapas, Saule cauri nespīdēja.
Ai, lācīti, platkājīti, Kam nomini linu druvu! Ies māsiņa raudādama Tukšu pūru tautiņās.
Lācis kāpa ozolā, Sakās kunga dravinieks; Kur tev dzeinis, kur vācele, Kur, lācīti, medu liksi?
Ai, lācīti, ķepurkāji, Kam tu manas auzas ēdi? Iesim, lāci, sūdzēties, Kam auziņas piederēs,
Tev, lācīti, melnas kāias, Netup ceļa maliņāi; Ir meitiņas madarās, Tām dzīpari nekodās.
