Cīrulītis rillināja
Cīrulītis rillināja Mana lauka galiņā; Kā tam bija nedziedāt – Brālīts veda lakstīgalu.
Cīrulītis rillināja Mana lauka galiņā; Kā tam bija nedziedāt – Brālīts veda lakstīgalu.
Mežā dzimu, mežā augu, Nule mani laukā veda, Nule manas villainītes Lauka vēji vēdināja.
Man bij lieli rudzu lauki, Otras malas neredzēj’; Bij man arī sila zeme, Kur bitēmi dores dēt.
Ai, Jānīti, ai, Jānīti, Tavu lielu rudzu lauku: Visu nakti salīgoju, Laukam galu neatradu.
Jānīts gāja rudzu lauku Ar pelēku mētelīti; Lai zied mana rudzu druva Pelēkiem ziediņiem.
Aizcel vārtus māmulīte, Pašai bara vedējai: Kam Jumīti pametusi Pašā lauka galiņā.
Tumšs laukā, tumšs laukā, Kur bij ņemt ceļa draugu? Dievs bij mans ceļa draugs, Laima – ceļa rādītāja.
Kas vizēja, kas mirdzēja Viņā lauka galiņā? Jānīts kūra uguntiņu, Savus bērnus gaidīdams.
Ko tie mūsu gani gana Liela lauka galiņā?- Brūnas govis, baltas aitas, Lepni paši ganītāji.
Lai bij grūti, kam bij grūti, Ganiņam tam bij grūti: Lietus lija, sniedziņš sniga, Ganiņš lauka galiņā.
