Jūrmalā skaista liepa Deviņiem žuburiem; Kam pietrūka zveju virves, Tas tur kailes darināja.
Saules meita, Saules meita, Mazgā baltu liepu galdu: Rītu jās Dieva dēli Liepu galdu rībināt.
Kupla liepa uzaugusi Pie Saulītes namdurvīm; Saule pati galā sēd, Saules meitas pazarē.
Appušķoju Jāņu māti Liepu lapu vaiņagiem, Lai tai auga daiļas meitas Tā kā liepas kalniņā.
Liepiņ, tavu kuplumiņu Līdz pašai zemītei; Māmiņ, tavu labumiņu Līdz mūžiņa galiņam.
Liec, Laimiņa, man mūžiņu, Liec liepā, ābelē: Kā liepai man izaugt, Kā ābelei noziedēt.
Pie liepiņas kājas āvu, Liepā kāru vainadziņu. No liepiņas ziedi bira, No vaiņaga sudrabiņš.
Vainadziņa vijējiņa, Kur vaiņaga loku liki? – Es pakāru liepiņā, Lai vij citas tautu meitas.
Gani dzina sētiņā, Kupla liepa vārtus vēra; Tā nebija kupla liepa, Tā bij Jāņu māmuliņa.
Kupla liepa jūrmalē, Tā bij laba zvejniekiem: Kad pietrūka rīda virve, Tek pie liepas lūku plēst.
Nevienam es neteicu, Ko atradu ganīdama; Brālīšami vien pateicu Bišu spietu liepienē.
Ej, kaziņa, mežiņā Liepu lapu lupināt! Tik tu pati piesargies No tā meža junkuriņa!
Dziedi, dziedi, zemes bite, Mana tēva dābolā: Nu ziedēja kupla liepa, Lauku malu magonītes.
Medutiņ, medutiņ, Kur tu biji dabūjams? Kuplas liepas iedobā, Tur bitītes ievākušas.
Es nelauzu liepas zaru, Ne ieviņas baltu ziedu, Lai izaugu kā liepiņa, Kā ieviņa noziedēju.
Gara liepa izaugusi Režģītiem zariņiem; Tur uzauga kupli ziedi, Bites gāja medu lūgt.
