Meža māte bērnus sauca
Meža māte bērnus sauca, Kad saulīte norietēja; Sasaskrēja visi bērni Lielajā ozolā.
Meža māte bērnus sauca, Kad saulīte norietēja; Sasaskrēja visi bērni Lielajā ozolā.
Nākat iekšā, Ziemassvētki, Nu mēs jūs gaidīsim; Nama māte durvis vēra, Rokā gaiša uguntiņa.
Pušķojam Jāņu māti Ar zaļāmi zālītēmi, Lai pušķoja vasariņa Ar rudziem, ar miežiem.
Kas miedziņu negulēja? Viena bija meitu māte, Otra bišu māmulīte: Meitu māte pūru loka,
Jūra, jūra, ko tu krāci, Māte, māte, ko tu raudi? Jūra krāca smalka tīkla, Māte raud auklējuma.
Upe, upe, Gauja, Gauja, Valdi savu straujumiņu: Daža laba mātes meita Noraud savu arājiņu.
Ai, Daugava, Daugaviņa, Tu asaru dzērējiņa: Daža māte dēlu raud, Daža māsa bāleliņu,
Dziedat paši, tēvs ar māti, Sava bērna kristabās, Kam lūdzāt tādas kūmas, Kas dziedāt nemācēja.
Tikušam dēliņam Bite jūdza kumeliņu; Kaut kādam netiklam Nejūdz laba mātes meita.
Kur tu teci, vilku māte, Vieni sāni nosviluši? Tec uz Rīgu, vilku māte, Pasmīdini Rīgas kungus.
Vilka māte, nabadzīte, Bažīties bažījās: Izstellēj’se savus bērnus Bez cimdiņa medībās.
Appušķoju Jāņu māti Liepu lapu vaiņagiem, Lai tai auga daiļas meitas Tā kā liepas kalniņā.
Bišu māte, bišu māte, Nāc manā dārziņā: Manā rožu dārziņā Mīksti rožu spilventiņi.
Jāņu nakti, bāleliņi, Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca, Rīdīs jūsu kumeliņus.
Vilka māte gauži raud, Nemāk bērni stabulēt; Lācīšim dlv’ bērniņi, Abi lieli dravenieki.
Saules māte kalnā kāpa, Priekšautiņu pacēlusi; Kur nolaida priekšautiņu, Tur pabira sudrabiņš.
Bite kliedza, bite sauca: Jūras mala aizdegusi; Bitīt, melu nemelo, Jūrmalā gruži gruzd.
Meža māte man sacīja, Nava labi mežā iet: Vilciņš, junka, tek pa mežu, Azaidiņu meklēdams.
