Meža māte bērnus sauca
Meža māte bērnus sauca, Kad saulīte norietēja; Sasaskrēja visi bērni Lielajā ozolā.
Meža māte bērnus sauca, Kad saulīte norietēja; Sasaskrēja visi bērni Lielajā ozolā.
Silta, silta saulīte Istabas galā; Zaļa, zaļa zālīte Lieldienas rītā.
Kas to teica, tas meloja, Ka Saulīte nakti guļ: Dienu loka zaļas birzes, Nakti jūras ūdentiņ.
Grib kundzīnis tā sēdēt Kā saulīte debesīs. Kur kungam zelta krēslis, Kur sudraba sēdeklīte?
Ko Saulīte gauži raud, Ik vakaru noiedama? Zelta josta iekritusi Dziļas jūras dibenā.
Cērtiet, brāļi, oša kārti, Vītējiet saulītē: Kad atnāks Liela diena, Pakariet šūpolītes.
Lec, saulīte, rītā agri, Sildi meža virsotnītes: Bāliņam rokas sala, Ozoliņu stādinot.
Trīs ozoli kalniņā, Trīs ziediņi upītē; Trīs puisīši māmiņai Siltajā saulītē.
Dod, māmiņa, manu tiesu, Līdz saulīte nenogāja: Laid man savu pādenīti Ar saulīti dancināt!
Kas varēja gudrāks būt Par bitītes gudrumiņu: Saulītē ziedus nesa, Migliņā darināja.
Bij manam tētiņam Bišu spārnu kažociņš; Ne tas mirka rasiņā, Ne izkalta saulītē.
Nava tiesa, nava tiesa, Ka Saulīte nakti guļ. Vai rītā tur uzlēca, Kur rietēja vakarā?
Līdzi meži saauguši, Nava līdza virsotnītes. Ņem, saulīte, zelta šķēres, Līdzin meža virsotnītes!
Ai, Saulīte, māmuliņa, Ko tie tavi kalpi dara? Zīda pļavas nenopļautas, Zelta kalni neecēti.
Kupla liepa uzaugusi Pie Saulītes namdurvīm; Saule pati galā sēd, Saules meitas pazarē.
Spīdi, spīdi, Saulīte, Spoži, jauki, silti, Neļauji vējam Plosīties.
Kur, Saulīte, mājas ņēmi, Vakarā noiedama? – Vidū jūras uz ūdeņa, Zelta niedres galiņā.
Velc, Saulīte, baltu kreklu, Met melno jūriņā, Lai velēja jūras meitas Ar sudraba vālītēm.
