Teciet, bērni, lūkoties
Teciet, bērni, lūkoties, Vasariņa ziemu kāva; Ziemai vārtus aizveriet, Vasarai atveriet.
Teciet, bērni, lūkoties, Vasariņa ziemu kāva; Ziemai vārtus aizveriet, Vasarai atveriet.
Nāc, Jānīti, ja nākdams, Gaida visa vasariņa: Gaida dārzi, tīrumiņi, Gaida gani, pieguļnieki.
Pušķojam Jāņu māti Ar zaļāmi zālītēmi, Lai pušķoja vasariņa Ar rudziem, ar miežiem.
Ūsiņam gaili kāvu Pašā svētku rītiņā; Lai tas man zirgus gana Šo garo vasariņu.
Man izgāja šī vasara, Ar Pērkoni baroties: Viņš man’ sauca zemes kurmi, Es – debešu graudējiņš.
Putniņš sēd zariņā, Zara kanna rociņā. Šogad laba vasariņa Par visām vasarām.
Lai vasara, kam vasara, Jānīšam, tam vasara: Tam sadila dzelzu vāģi, Vasariņu vizinot.
Kur, bitīte, tu gulēji Šo garo vasariņu? – Dziļa purva maliņā, Zaļozola galiņā.
Nāc nākdama, vasariņa, Visi bērni tevi gaida; Jau ziemiņa kājas āva, Uz akmeņa tupēdama.
Sīkas puķes, lielas puķes Ziedēj` visu vasariņu: Papardītes, gudrinieces, Tās ziedēja Jāņu nakti.
Kur, Jumīti, glabājies Šādu garu vasariņu? – Klētiņā, aizdurvē, Jaunu meitu pūriņā.
– Kur brauciet, sīki putni, Vāģīšos sasēduši? – Mēs braucam tai zemē, Kur ir silta vasariņa.
Ei, Saulīte, Mēnestiņ, Kur jūs skaisti mijaties: Kur Saulīte ziemu tek, Tur vasaru Mēnestiņš.
Ai, Jumīti, akotīti, Gan līgoji druviņā; Līgo manā klētiņā Līdz citai vasarai.
Kas, bērziņi, tev apsedza Tādu zaļu villainīti? – Man apsedza mīļa Māra, Vasariņu gaidīdama.
Lai bij labi, kam bij labi, Zaķīšam tam bij labi: Vai bij ziema, vai vasara, Pelēks kažoks mugurā.
Pērkonītis ducināja Visu garu vasariņu; Nu dūc mana istabiņa Mārtiņdienas vakarā.
