Dziedāj’ visas laucinieces
Dziedāj’ visas laucinieces – Ne lapiņa nečabēja; Dziedāj’ viena mežiniece – Ozolam zīles bira.
Dziedāj’ visas laucinieces – Ne lapiņa nečabēja; Dziedāj’ viena mežiniece – Ozolam zīles bira.
Tautas mani laukā ņēma, Aizved meža maliņā, Cerē mani nemākam Dižus mežus trīcināt.
Meža māte bērnus sauca, Kad saulīte norietēja; Sasaskrēja visi bērni Lielajā ozolā.
Šķērsām bite mežā brauca Ar to vaska vezumiņu, Skabargainu atradusi Jauna puiša dravējumu.
Vai, jel manu skaņu balsi, Skan mežā, skan laukā! Skan laukā akmenī, Skan mežā ozolā.
Iedēstīju ozoliņu Leišu meža viducī; Leišam mežs piederēja, Man pieder ozoliņš.
Mežā dzimu, mežā augu, Nule mani laukā veda, Nule manas villainītes Lauka vēji vēdināja.
Gludi galvu saglaudīju, Mežiņā tecēdama, Lai bitītes nemetas Manu matu galiņāi.
Sili dega, meži dega, Atskrien bite raudādama: Bitītei, kundziņai, Zelta kurpes sadegušas.
Skan mežiņis rītā agri, Skanēj’ sebu vakarā, Dienas vidū neskanēja, Tad bitite ābulā.
Kālabade šovakar Nelīdzeni mežu gali? Dod, brālīti, vara ķēdi, Es tos iešu līdzināt.
Līdzi meži saauguši, Nava līdza virsotnītes. Ņem, saulīte, zelta šķēres, Līdzin meža virsotnītes!
Tumši, tumši tie mežiņi, Tumši dienu, tumši nakti. Kā nebija tumšiem būt – Priedes vien, egles vien,
Mežu mežus izstaigāju, Lāga koka neredzēju: Cits bij šķībs, cits bij greizs, Cits bij vēja salauzīts.
Šūn, bitite, ko šūdama, Šūn man vasku kamaniņas, Lai es varu mežā braukt Priedēm zarus līdzināt.
Šķērsu bite silu skrēja Ar to ziedu vezumiņu, Atradusi skabardoju Jauna puiša dējumiņu.
Lec, saulīte, rītā agri, Sildi meža galotnītes: Bāliņam rokas sala, Meža galus līdzinot.
Ozols, meži, jauni puiši, Kā mēreni muiženieki; Medņi, lūši, pārdod vasku, Kas kaiš lepni nedzīvot?
