Velc, Saulīte, baltu kreklu
Velc, Saulīte, baltu kreklu, Met melno jūriņā, Lai velēja jūras meitas Ar sudraba vālītēm.
Velc, Saulīte, baltu kreklu, Met melno jūriņā, Lai velēja jūras meitas Ar sudraba vālītēm.
Pār jūriņu, pār Daugavu Saulītei roku devu, Man piebira pilni pirksti Dimantiņa gredzentiņu.
Ai, zaļā līdaciņa, Nāc ar mani spēlēties: Tu dziļā jūriņā, Es – ozola laiviņā.
Es izbraucu jūriņā Ar ziemeli spēlēties; Ziemeļam baltas putas, Man jo baltas zēģelītes.
Kas kait man nedzīvot Pie jūriņas maliņā: Jūra pati man arama, Jūras kalni ecējami,
Es redzēju jūriņā Uz akmeņa uguntiņu: Tur žāvēja jūras māte Savu zeltu, sudrabiņu.
Es redzēju jūriņā Zelta grīsli grīļojam: Ne tas slīka, ne tas grima, Ne tas nāca maliņā.
Melns gailītis kuplu asti Pār jūriņu diegu vilka. Jūra šņāca dienu, nakti, To diedziņu locīdama,
Vīri, vīri, kam kumeļi, Brauksim visi jūriņā, Brauksim visi jūriņā, Krausim raudu vezumiņu.
Zirņa zieda laiviņ’ taisu, Auzu skaru zēģelīti; Tā bij viegla jūriņā Pret vilnīti vizenāt.
Jūriņā trīs bandziņas, Es visām vārdu zinu: Viena – Grieta, otra – Anna, Trešā bija Mārģietiņa.
Skataties jūriņā, Kādi balti audekliņi: Niedru šķieti, putu audi, Vēja māte audējiņa.
Kas kait man nedzīvot Lielas jūras maliņā: Cik jūriņa viļņus meta, Tik izmeta sudrabiņu.
