Trīs gadiņus Saule raud
Trīs gadiņus Saule raud, Zelta zarus lasīdama. Tur nopina Saules meita Triju staru vainadziņu.
Trīs gadiņus Saule raud, Zelta zarus lasīdama. Tur nopina Saules meita Triju staru vainadziņu.
Kur, Jumīti, glabājies Šādu garu vasariņu? – Klētiņā, aizdurvē, Jaunu meitu pūriņā.
Kas to teica, kas redzēja, Kad Saulīte meita bija? Mēnestīņš, tas redzēja, Tas nojēma vainadziņu.
Bitīt, tavu daiļu meitu Rudajām actiņām; Spīd actiņas tīra zelta Caur ozola lapiņām.
Es atnesu Jāņu mātei Raibu pušķi pieplūkusi: Zilas, baltas, iedzeltēnas, Kas Jāņos uzziedēja.
Man māmiņa ielikusi Vaska ripu pūriņā; Dravinieka meita biju, Bišu drēbes mugurā:
Skretaliņš, āboliņš Jaunu meitu Jāņu zāles; Suņu burkšķi, pupu lēkšķi Jaunu puišu Jāņu zāles.
Laima gāja pār pagalmu, Ar Dieviņu runādama: Tai meitai mazs pūriņš, Tai vajag viegla mūža.
Dravenieka es meitiņa, Druvā gāju dziedādama; Vaska kurpes kājiņā, Dzelonīšu vainadziņš.
Kalnā kāpu raudzīties, Dravenieka meitu veda; Kalnā kāpu raudzīties, Ko tā sedza mugurā:
Visas zvaigznes vakarā, Auseklīša vien nebija; Auseklītis aiztecējis Saules meitu lūkoties.
Dievis deva labu laimi, Sasatiku celiņā: Jaunu meitu ar vaiņagu, Bit’ ar vasku gabaliņu.
Tautu meita skaidas lasa, Man dējot ozoliņu; Tad es būtu ne puisītis, Kad es tev to piedotu.
Siļķes meita man vaicāja, Ko zvejnieka puiši dar’? – Tīklus auda, tīklus meta, Krāģīšos sasēduši.
Medinieka meita biju, Dravinieka ļaudaviņa: Diezgan bija vaska cimdu I caunotu kažociņu.
Bij man vaska dzirnaviņas Ozoliņa galdiņiem; Atved man, māmuliņa, Bites meitu malejiņu.
Neraugies, tautu meita, Uz manām kājiņām; Paskaties siliņā Manis dētu ozoliņu.
Sniegi, vēji putināja, Meža zvēri kāzas svin: Lūsīts ņēma caunes meitu, Zaķīts – sila vāverīti.
