Nevienam es neteikšu
Nevienam es neteikšu, Ko atradu ganīdama; Bāliņam vien pateikšu, Bites dzied ozolā.
Nevienam es neteikšu, Ko atradu ganīdama; Bāliņam vien pateikšu, Bites dzied ozolā.
Rūci, rūci, dundurīti – Kur tas rūca, kur nerūca. Voi tas rūca cinītī, Voi ozola saknītē?
Kas tur mirdz, kas tur spīd Caur ozolu zariņiem? Dravinieku dēliņam Vasku cimdi rociņā.
Ozols gāja pa Daugavu Ar visām bitītēm; Ņem, brālīti, liepas laivu, Sadzen bites draviņā!
Ai, bitite vīvaliņa, Kur mēs abas vīvinam? Vīvinam ozolā, Jaunu puišu dējumā.
Ai bitīte, saldspārnīte, Tavu lielu čaklumiņu: Ar vindiņu vien vindāji No ozola medutiņu.
Šodien bite traka bij Pa visām dieniņām: Kumeļš ēda ābolāj, Uzspriņģoja ozolā.
Es gribēju ar bāliņu Līdzi kāpti ozolā; Aizsameta vilānīte Ozoliņa zariņā.
Kur tu iesi, bāleliņ, Baltas kājas audamies? -Iešu, māsiņ, pār Daugavu Zeltozolu darināt.
Bitīt, tavu daiļu meitu Rudajām actiņām; Spīd actiņas tīra zelta Caur ozola lapiņām.
Manam tēvam tādas bites Kā pērnājas telēnīt’s: No ozola ar vindām Medu laida Daugavā.
Zinu, zinu, bet neteikšu, Kas ozola dobumā: Bitīt’ taisa vaska pūru Mazajiem bērniņiem.
Ozols auga Daugavā Ledainām lapiņām; Pate bite laipas meta Pie kuplā ozoliņa.
Es uzlīdu ozolā, Bite koda rociņā; Jo tā bite sīvi koda, Jo es saldu medu ēdu.
Palīdzat jūs, māsiņas, Lūku plēst, dzeiņu vīt: Man bitītes ielīdušas Greizajā ozolā
Bitīt’ nesa medutiņu Ar ozola kanniņām; Nes, bitīt, dod man ari Jel uz spārnu galiņiem.
Bitīt’ mana aizgājusi, Melnu svārku audējiņa, Aiz Daugavas ielīduse Greizajāi ozolā.
