Ods nokrita no ozola
Ods nokrita no ozola Uz ozola saknītēm; No tā oda kritumiņa Trīs dienlņas zeme rīb.
Ods nokrita no ozola Uz ozola saknītēm; No tā oda kritumiņa Trīs dienlņas zeme rīb.
Uzliksim saimniekam Ozoliņa vainadziņu, Lai aug viņa kumeliņi Ozoliņa resnumiņu.
Atskrien bitit’ raudadama, Sak’, ozolis nodegot. Skrien, bitit, nemelo, Gruži dega siliņā.
Manam tēvam tādas bites Kā pērnie kumeliņi; Ar vindiņu uzvindēju Lielajā ozolā.
Bitīt’ Dieva kalponīte, Dievam dara gaišumiņu: Pati sēd ozolā, Sveces deg baznīcā.
Man bij viena tāda bite Kā pērnā goteniņa; Ķēve ēda pļaviņā, To uznesa ozolā.
Ei, bitite vīveliņa, Pušu vasku dalisim, Tev pusite, man otara Aiz ozola dējumiņa.
Lācis kāpa ozolā, Gribē bišu medu ēst; To lācītis nezinā, Kad bitīte iekodīs.
Lācis kāpa ozolā, Bites dūra vēderā; Jo tas lācis augstāk kāpa, Jo tās bites sīvāk koda.
Karat, brāļi, šūpulītes Ozoliņa kārtītēm: Nāks māsiņas šūpoties Visas trejas Lieldieniņas.
Lācīts kāpa ozolā, Bitīt’ koda pakaļā; Vai tu traka, nepazini Sava veca dravenieka?
Lācis kāpa ozolā, Bite dūra vēderā; No tā viena dūrieniņa Lācim pampa vēderiņš.
Ai, bāliņi, Liela diena, Kur kārsim šūpulīti? Aiz upītes, kalniņā, Div` sudraba ozolos.
Lācis kāpa ozolā, Bite dūra vēderā, No tā maza dūrumiņa Liela pumpa uzcēlās.
Bitītei namu daru No ozola viduklīša: Bitīt’ man medu nesa No liepiņas ziediņiem.
Vilciņš saka uz lācīša: Kur, lācīti, medu ņēmi -Es uzkāpu ozolā, Jaunu puišu dējumā.
Zem ozola nestāvēju – Zem ozola liela rasa; Zem liepiņas pastāvēju Kā zem mātes villainītes,
Ne kauns bija bāliņam Zelta joztiņ’ apjožot : Trijas bites ozolā, Seši vaska gabaliņi.
