Ekur vīri ko padara
Ekur vīri ko padara, Mani balti bālelini: Kumeļā sēdēdami, Dzeni laida ozolā.
Ekur vīri ko padara, Mani balti bālelini: Kumeļā sēdēdami, Dzeni laida ozolā.
Savārguse ceļu gāju, Sēdos ceļa maliņā, Ne redz mani mīļš Dieviņš, Ne bagati bāleliņi.
Mēness jēma Saules meitu, Pērkons jāja panākstos; Izjādams, pārjādams Sasper zelta ozoliņ’.
Dēju priedi, dēju egli, Vēl izdēju ozolīnu; Skudrai priede, dzenim egle, Bitei vēra ozolīnis.
Aiz bitēm nevarēju Artu iet tīrumā; Mana paša vaina bija, Zemu dēju ozoliņ’.
Lācis kāpa ozolā, Sakās kunga dravinieks; Kur tev dzeinis, kur vācele, Kur, lācīti, medu liksi?
Ko, bitite, tu dziedāji, Tev bij maza dvēselite; Lai dziedaja dunduritis, Tas māceja trīcināt.
Ozols gāja par Daugavu Ar visāmi bitītēm; Pakaļ gāja raudādami Divi jaunu dravenieki.
Iesim, meitas, skatities, Ko tie Ventas suņi rēja. Dravinieka duj’ dēliņi Jāj gar Ventu raudadami:
Ozolīti, zemzarīti, Kam tu augi lejīnā? Cūkas tavas saknes raka, Zaļas zāles meklēdamas;
Dzer par labu, ne par ļaunu Uz pādītes veselību, Ietecini alutiņu Ozoliņa kanniņā.
Pērkons spēra ozolā Deviņiem zibeņiem: Trīs zibeņi celmu skalda, Seši skalda galotnīti.
Pērkonam traka daba, Saspārdīja ozoliņu, Saspārdīja miltu sieku, Triju rītu malumiņu.
