Audz, dēliņi, dzen, dēliņi
Audz, dēliņi, dzen, dēliņi, Nepanāksi tēva pēdas: Tēvs dzeinīti ritināja, Pa siliņu tecēdams.
Audz, dēliņi, dzen, dēliņi, Nepanāksi tēva pēdas: Tēvs dzeinīti ritināja, Pa siliņu tecēdams.
Bitīt, manu zeltspārnīt, Tu bij’ liela darbiniece: Tu atnesi sila ziedus Pār deviņi novadiņi.
Vaļa mana, liela vaļa, Ko ar vaļu nedarīt: Izlej’ vaska kamaniņas, Iejūdz’ sila vāverīti.
Sili dega, meži dega, Atskrien bite raudādama: Bitītei, kundziņai, Zelta kurpes sadegušas.
Sila malu tecēdama, Kronīt’ nesu rociņā, Lai to man nenorāva Sila doru dējējiņ’.
Cep, māmiņa, man maizīti, Vieglu nest, gausu ēst: Man jāiet siliņā Priedēm galu līdzināt.
Ko, tētiņi, tu darīji Visu dienu siliņā? -Bitītēmi stropu daru, Līdz apakšai izrotātu.
Sīli, sīli, būs tev tiesa, Kam siliņu dedzinaji: Bāliņam sadeguši Trīs rakstiti ozoliņi.
Šķērsu bite silu skrēja Ar to ziedu vezumiņu, Atradusi skabardoju Jauna puiša dējumiņu.
Kas vilkam vīzes lieca, Kas aukliņas darināja? Ik vakaru stabulēja, Sila malu staigādams.
Vij, tētiņ, man dzeinīti Tievu tievu, garu garu, Ka varēju siliņā Priežu virsu lidināt.
Skrej, bitīte, ziedu ņemt Eņģevēra siliņā: Nu zied visi eņģevēri, Eņģevēru pazarītes.
Man bij lieli rudzu lauki, Otras malas neredzēj’; Bij man arī sila zeme, Kur bitēmi dores dēt.
Ak tu, sila vāverīte, Kam traucēji kumeliņu: Man izgaisa ūdra josta, Skaista cauņu cepurīte.
Kam gribēja šo naksniņu Bites gulēt siliņā? Silā bija pulka ziedu, Smagas medus nešļaviņas.
Vaicā lapsa uz vilciņa, Kur, vilciņ, tauri ņēmi: Ik vakara gavilēji Smalkā priežu siliņā.
Neraugies, tautu meita, Uz manām kājiņām, Paskaties siliņā Manis dētu ozoliņu.
