Manam tēvam tādas bites
Manam tēvam tādas bites Kā pērnie telēniņi: Ar vindiņu medu vilka Resnajā ozolā.
Manam tēvam tādas bites Kā pērnie telēniņi: Ar vindiņu medu vilka Resnajā ozolā.
Lācis kāpa ozolā, Bites koda kājiņā: Ak mīļais melnkājī Neej manu medu zagt.
Es aizgāju uz kalēju, Nokalos ķirvelīt’; Nocirt’ zaļu ozoliņ’ Ar visām bitītēm.
Pļāvējiņi, bāleliņi, Kam jūs pļaujat āboliņu: Āboliņam zieda laiks, Bitītēm medus laiks.
Zinu, zinu, bet neteikšu, Kas liepiņas viducī: Bitīt’ taisa saldu medu Mazajam bērniņam.
Jānīšam tādas bites Kā pērnie sivēniņi: Ar cirvīti medu cirta No resnā ozoliņa.
Platas vīzes apāvos, Silā gāju doru dēt. Sak’ lācītis lūkodams: Edz, kur bišu dējējiņš!
Griķīts auga smilktenē, Papardīšu mežmalē; Griķim bija saldi ziedi, Bitītēm medus salds.
Citi puiši izdējuši Pa simtam ozoliņu, Es izdēju vīksnas celmu, Medu krāvu vezumā.
Kas man kait nedzīvot, Dravinieka līgavai: Medu ēdu, medu dzēru, Vaskiem šūts vainadziņš.
Dravinieka meitu ņēmu, Salda medus gribēdams: Dravinieka meitiņai Vaska cimdi rociņā.
Bērtis gāja bišu kāpt, Pērle [?] nesa vāceliti, Sīki mazi eņģelīši Līdzi tek medus ēst.
Ej, bitit, tu pie Dieva, Atdod tavu saldumiņu; Atdod savu medutiņu, Es kārites tev atdošu.
Bitīt’ savu meitu deva Pār deviņi ezeriņi; Trīs gadiņi medu cēla Deviņām laiviņām.
Medutiņ, medutiņ, Kur tu biji dabūjams? Kuplas liepas iedobā, Tur bitītes ievākušas.
Bitīt’ maza, bitīt’ liela, Nes man saldu medutiņu, Tad es tevi godināšu, Kalniņāi sēdēdama.
Ej, sliņķīti, tu pie bites, Mācies bites tikumiņu: Ne tai kungu, ne vagaru, Saldu medu savācot.
Lai precēšos, kad precēšos, Bitenieku vīru ņemšu: Kas kaitēja biteniecei Ik dieniņas medu ēst.
