Bite lūdza pļāvējiņu
Bite lūdza pļāvējiņu, Lai pameta āboliņu, Lai pameta āboliņu, Salda medus devējiņu.
Bite lūdza pļāvējiņu, Lai pameta āboliņu, Lai pameta āboliņu, Salda medus devējiņu.
Bariem gāja līdējiņi, Bariem siena pļāvējiņi; Ir bitītes bariem gāja, Āra ziedus lasīdamas.
Mīl, māmiņa, pļāvējiņus, Grābējiņas vēl jo mīli! Pļāvējiņi nopļāvuši, Pļaviņā atstājuši,
Eita, māsas, zālītēs, Ņemiet mani mazu līdz; Jūs būsiet pļāvējiņas, Es malā nesējiņa.
Bitīte lūdz pļāvējiņu, Līdz zemei liekdamās, Lai atstāj āboliņu, Kur bitītēm medu sūkt.
Šķitu vēršus maurojam Aiz kalniņa lejiņā; Viņu sētu jauni puiši Raudādami rudzus pļāva.
Tautu dēls lielijās: Es dižens pļāvējiņš; Bet nopļāva odam kājas, Rudzu vārpu domādams.
Slinkas, slinkas kaimiņ` meitas, I tās rudzus nenopļāva: Gāja zosis, gāja pīles, I tās rudzus nenopļāva.
Es sūtīju div` bāliņus Savā rudzu druviņā: Nepagāja ne pus dienas, Jau druviņa nozudusi.
Bāleliņš pļāvējiņš, Līgaviņa grābējiņa; Stāvi balta druviņā Kā Jēkaba rudzu Jumis.
Nāc pie manis, tautu dēls, Strīķē manu izkaptiņu, Lai es varu rudzus pļaut Līdz pašāmi saknītēm.
Puiši vien ir pļāvējiņi, Caunotāmi cepurēm; Meitas vien ir ņēmējiņas Ar baltāmi drāniņām.
No tālienes es redzēju, Kur brālīši rudzus pļāva: Balti krekli, spož` izkaptis Kā gulbīši līgojās.
Aijā, manu arājiņu, Tavu lielu rudzu lauku: Trīs dieniņas talka pļāva, Vēl maliņas neredzēju.
Lai bij grūti, kam bij grūti, Grūt` sieniņa pļāvējam: Salta rasa, sīksta zāle, Grūti velk izkaptiņa.
Koša pļava, kad nopļauta, Vēl jo koša, kad nogrābta; Vēl jo koši izskatās, Kad pārveda sētiņā.
Pļaujiet, mani pļāvējiņi, Līdz pašam vakaram! Tā vārpiņa gauži raud, Kas palika nenopļauta.
