Kas tur kliedza, kas tur sauca
Kas tur kliedza, kas tur sauca Aiz Daugavas siliņā? Zaķīts pūta ledus tauri, Ziemassvētkus vēstīdams.
Kas tur kliedza, kas tur sauca Aiz Daugavas siliņā? Zaķīts pūta ledus tauri, Ziemassvētkus vēstīdams.
Kam tie meži, kam tie sili, Kam tie silu paugurīši? Meži bija zaķīšiem, Paugurīši bitītēm.
Zaķis līda līdumiņu, Lapsa pirti kurināja, Dzenis kala tipu, tapu, Raibi svārki mugurā.
Pieci brieži man arami, Sešas stirnas ecējamas; Ko darīja zaķa bērni, Ka žagaru nelasīja?
Sniegi, vēji putināja, Meža zvēri kāzas svin: Lūsīts ņēma caunes meitu, Zaķīts – sila vāverīti.
Zaķīts raud raudādams – Kur būs ņemt līgaviņu? Ņem, zaķīti, līgaviņu No vāveres meitiņām!
Lai bij labi, kam bij labi, Zaķīšam tam bij labi: Vai bij ziema, vai vasara, Pelēks kažoks mugurā.
Zinu, zinu, bet neteikšu, Kur baltais zaķis guļ: Aiz upītes kalniņā, Sīkā kārklu krūmiņā.
Jāņu tēvs bēdājās, Zaķi miežus noēduši; Tas ir labi, tā vajaga, Kam miestiņu nebrūvēja.
Vilciņš zaķi aicināja Sava dēla raudzībās. – Ietin ietu, neliegtos, Nav man goda kamzolīša.
