Dieva dēli, Saules meitas
Dieva dēli, Saules meitas Vidū gaisa kāzas dzēra; Mēnestiņš tecēdams – Tas pārmija gredzentiņus.
Dieva dēli, Saules meitas Vidū gaisa kāzas dzēra; Mēnestiņš tecēdams – Tas pārmija gredzentiņus.
Lec, Saulīte, rītā agri, Lec ar Dieva palīdziņu; Vakarā rietēdama Nones blēņu valodiņu.
Nesabiju biedējama, Ne tumsā traucējama: Dievs man bija ceļā draugs, Laima ceļa maliņā.
Ej, bitit, tu pie Dieva, Atdod tavu saldumiņu; Atdod savu medutiņu, Es kārites tev atdošu.
Kas apvilka zaļu zīdu Apkārt manu rudzu lauku? Dieva dēli apvilkuši, Jāņu nakti staigādami.
Līka, līka miežu vārpa, Melna bārda pļāvējam; Lai Dievs deva brūveram Tādu melnu alutiņu.
Audzin`, Dievs, brālītim Labus miežus, labus rudzus; Lepnajiem, skopajiem Ar lopiem izganīšu.
Dieva dēls ganos gāja, Zelta rīkste rociņā; Svēta Māra pavadīja Ar sudraba slauktuvīti.
Skrej, bitite, loki spārnus, Aiznes vasku Vāczemē: Tur piedzima Dieva dēls, Tam vajaga gaišumiņa.
Mūs’ pašam stūrmanim Sešas laivas sedumā; Dod, Dieviņ, to dieniņu, Pilnas vest maliņā!
Dievis deva labu laimi, Sasatiku celiņā: Jaunu meitu ar vaiņagu, Bit’ ar vasku gabaliņu.
Tumšs laukā, tumšs laukā, Kur bij ņemt ceļa draugu? Dievs bij mans ceļa draugs, Laima – ceļa rādītāja.
Ai dieviņi, ai dieviņi – Brālīts mani godināja: Pirmo reizi kūmās lūdza, Liek manā vārdiņā.
Dieviņ, tavu likumiņu – Tāda diena, tāda nakts: Cik augšā sīku zvaigžņu, Zemē sīku akmentiņu.
Dod, Dieviņi, miežiem augt Jāņa tēva tīrumā: Tas mums deva alu dzert, Jāņu nakti līgojot.
Spoža zvaigzne ieritēja Manā gultas pagalvī: Dievs man deva šo naksniņu Citu jaunu gulētāju.
Dievs aizliedza bitītei Sarkano āboliņu, Kam bitīte nesvinēja Svētas dienas launadziņu.
Ej, bitīt, tu pie Dieva, Atdod savu saldumiņ’; Atdod tavu medutiņ’, Es kārītes tev atdošu.
