Jānīts nāca, Jānīts nāca
Jānīts nāca, Jānīts nāca, Ko mēs Jāni mielosim? Nokausim purva dzērvi, Upē zaļu līdaciņu.
Jānīts nāca, Jānīts nāca, Ko mēs Jāni mielosim? Nokausim purva dzērvi, Upē zaļu līdaciņu.
Jānīts manu vainadziņu Koku galā vicināja; Es Jānīša kumeliņu Ērkšķu krūmu dancināju.
Par gadiņu Jānīts nāca, Ko mēs Jāni mielosim? Sildam pienu, cepam raušus, Pinam krāšņus vainadziņus.
Katru gadu Jānīts nāca, Nu atnāca šo gadiņu; Nu atnāca šo gadiņu, Zāļu pušķi rociņās.
Jānīšam tādas bites Kā pērnie sivēniņi: Ar cirvīti medu cirta No resnā ozoliņa.
Katru gadu Jānīts nāca Savus bērnus apraudzīt: Ko tie ēda, ko tie dzēra, Kā darbiņu pastrādāja.
Es jums saku, jauni puiši, Nejājati pieguļā: Pats Jānītis kumeliņu Pavadāi ēdināja.
Viegli, viegli Jānīts brauca No kalniņa lejiņā, Lai vējiņš nenopūta Zaļa zīda mēteliņu.
Jānīts brauca katru gadu, Atved ziedu vezumiņu: Še saujiņa, tur saujiņa, Lai zied visa pasaulīte.
Par gadiņu Jānīts nāca, Visus ganus pušķodams: Lieliem lika zāļu kroņus, Mazajiem āboliņa.
Ai, Jānīti, ai, Jānīti, Tavu lielu rudzu lauku: Visu nakti salīgoju, Laukam galu neatradu.
Labi zirgi Jānīšam, Vēl labāki Pēteram: Pēterīša kumeliņi Staļļa durvis dūzināja.
Jānīts kāpa kalniņā, Zāļu nasta mugurā; Nāc, Jānīti, lejiņā, Dod manām telītēm.
Jānīts jāja Jāņu nakti Dābulainu kumeliņu, Sudrabiņa pakaviem, Zeltītiem iemauktiem.
Nes, Jānīti, zāļu nastu, Dod manām gosniņām; Tad būs piens, tad būs kreims, Tad būs sviests skutulā.
Jānīts savu kumeliņu Uz akmeņa kaldināja, Lai nedzēra rāvūdeni, Lai nerūsa pakaviņi.
Jānīts jāja niedru tiltu Ar diženu kumeliņu; Rīb tiltiņš, žvadz iemaukti, Skan tērauda pakaviņi.
