Tā ir mana Kārta, Laima
Tā ir mana Kārta, Laima, Kas ceļ mani kalniņā; Gan ir man tādu ļaužu, Lejiņā stūmējiņu.
Tā ir mana Kārta, Laima, Kas ceļ mani kalniņā; Gan ir man tādu ļaužu, Lejiņā stūmējiņu.
Dievs ar Laimu manis dēļ Stāv lielā ienaidā: Dievs man deva maizes zemi, Laima liedza arājiņu.
Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu, Abus divus mīļi lūdzu: No Dieviņa veselību, No Laimiņas labu mūžu.
Kam tie kalni, kam ielejas, Kam zaļie ozoliņi? Dievam kalni, Laimai lejas, Bitei zaļi ozoliņi.
Man’ Laimina nolikusi Dravinieka dēliņam; Kā bitīte ietecēju Dravinieka pagalmā.
Laima mana māmulīte, Es Laimītes meita biju. Kādu mūžu gribējos, Tādu pati paņēmos.
Visas manas ceļa malas Laimes koku pieaugušas: No bērziņa jēriņš dzima, No apsītes kazuliņš.
Kādu mūžu Laima lika, Tāds bij man jādzīvo; Es nevaru pāri kāpt Pār Laimiņas likumiņu.
Es savai Laimītei Mūžam laba nevēlēšu, Kam tā manu mūžu lika Uz asaru avotiņa.
Gaiša, gaiša uguns deg Tumšajā kaktiņā: Tur Laimiņa mūžu raksta Mazajam bērniņam.
Liec, Laimiņa, man mūžiņu, Liec liepā, ābelē: Kā liepai man izaugt, Kā ābelei noziedēt.
Raud māmiņa, raud Laimiņa, Abas divas gauži raud. Kam, Laimiņa, tu raudāji, Pati mūža licējiņa?
Dievam dieniņ`i aizgāja, Ar Laimiņu runājot, Kam būs mirt, kam dzīvot Šai baltā saulītē.
Nesabiju biedējama, Ne tumsā traucējama: Dievs man bija ceļā draugs, Laima ceļa maliņā.
Sēd`, māsiņa, rindiņā, Pašā rindas galiņā! Nāks Laimiņa, ņems no gala, Ne no vidus lasīdama.
Pati Laimiņ` ielocīja Bārenei villainīti; Divi pušķus zelta lika, Trešu lika sudrabiņ`.
Ak tu, Laimes dzeguzīt, Tu taisnības nedarīji: Citam dodi tu par daudz, Citam maizes nav ko ēst.
Citi ļaudis tā sacīja: Tev Laimīte noslīkusi; Es redzēju sav` Laimīti Zelta laipu laipojot.
