Dieviņš jāja, Māra brauca
Dieviņš jāja, Māra brauca Sērdieņiem panākstos. Dieviņš deva bērus zirgus, Māra raibas raibelītes.
Dieviņš jāja, Māra brauca Sērdieņiem panākstos. Dieviņš deva bērus zirgus, Māra raibas raibelītes.
No debesu nolaidos Ar sudraba virvītēm Mīļās Māras šūpulī, Māmuliņas klēpītī.
Balta gāju govju slauktu, Balta ganu izvadītu, Balta sēd mīļa Māra Manā govju laidarā.
Mīļa Māra govis skaita, Vītolāi sēdēdama. Dod, Māriņa, man gosniņu, Kas no simta atlikās!
Apskaitās mīļa Māra, Maltuvē iegājusi, Atradusi dzirnaviņas Pret saulīti ritinot.
Visu nakti negulēju, Māras rīta gaidīdama, Lai lācītis celdamies Savu miegu neatdeva.
Pilna Māras istabiņa Sīku, mazu šūpulīšu: Kad to vienu kustināja, Visi līdzi līgojās.
Krustu krustām puķes auga Mīļās Māras dārziņā. Kura meita godu tura, Tai pin puķu vainadiņu.
Ai, mīļā Māršaviņa, Svētī manas raibaliņas – Dodi pienu, dodi sieru, Dodi labu ganu zemi.
Kam tie kalni, kam tās lejas, Kam tie kupli ozoliņi? Dievam kalni, Mārai lejas, Bitēm kupli ozoliņi.
Mīļā Māra, Piena māte, Dod man savu labumiņu, Lai pieniņš govīm tek Kā no Māras avotiņa.
Dieva dēls ganos gāja, Zelta rīkste rociņā; Svēta Māra pavadīja Ar sudraba slauktuvīti.
Grib Dieviņš šo zemīti Ar ūdeni slīcināt; Mīļā Māra Dievu lūdza, Ap galviņu glāstīdama.
Tu, Māriņa, viegla sieva, Dod man savu vieglumiņu; Tu, Dieviņ, bagāts vīrs, Dod man savu bagātību!
