Audz, dēliņi, dzen, dēliņi
Audz, dēliņi, dzen, dēliņi, Nepanāksi tēva pēdas: Tēvs dzeinīti ritināja, Pa siliņu tecēdams.
Audz, dēliņi, dzen, dēliņi, Nepanāksi tēva pēdas: Tēvs dzeinīti ritināja, Pa siliņu tecēdams.
Tēva, tēva tu dēliņš, Ne tev tēva padomiņa: Tētiņš gāja silmalāi, Dzeni nesa mugurā.
Visi dzied, visi dzied, Tēvs ar māti nedziedāja; Tēvs ar māti nedziedāja; Lai dēliņš neraudāja.
Dziedat paši, tēvs ar māti, Sava bērna kristabās, Kam lūdzāt tādas kūmas, Kas dziedāt nemācēja.
Bij manam tētiņam Bišu spārnu kažociņš; Ne tas mirka rasiņā, Ne izkalta saulītē.
Kam tie rudzi, kam tie mieži, Kam tie kuplie ozoliņi? Tēvam mieži, mātei rudzi, Bitēm kuplie ozoliņi.
Ko, tētiņi, tu darīji Visu dienu siliņā? -Bitītēmi stropu daru, Līdz apakšai izrotātu.
Manis dēļ tēvs, māmiņa Brūvē alu, cep maizīti; Ļaudis ēda, ļaudis dzēra, Es gulēju šūpulī.
Man tētiņis dravu dara, Es aiznesu launadziņu; Tev, meitiņa, tā draviņa Par launaga nesumiņu.
Vecais tēvs sirmu bārzdu Dores vilka ozolā. Lūst ozols, krīt vecais, Plīst galviņa šķederniem.
No saknītes lazdiņš zied Sarkaniem ziediņiem; No sirsniņas es mīlēju Savu tēvu, māmuliņu.
Nevienam tādas bites Kā tam mūsu tētiņam: Mūsu tēvam tādas bites Kā pērnie sivēniņi.
Vij, tētiņ, man dzeinīti Tievu tievu, garu garu, Ka varēju siliņā Priežu virsu lidināt.
Ai, bērniņi, ai, bērniņi, Klausat tēvu, māmuliņu, Mūžam saule debesīs, Ne mūžam tēvs, māmiņa.
To puisīti suņi rēja, Kas tētiņu neklausīja; To meitiņu tautas mīl, Kas klausīja māmulīti.
Kura meita tēvu klausa, Pilnas krūtis sudrabiņa; Kura tēvu neklausīja, Pilnas acis asariņu.
Neturēju melna galda, Ne gružainas istabiņas; Tēvam biju labā roka, Māmiņai – audējiņa.
Manam tēvam tādas bites Kā pērnājas telēnīt’s: No ozola ar vindām Medu laida Daugavā.
