Ko tu gaidi, oša laiva
Ko tu gaidi, oša laiva, Daugaviņas maliņā? – No ziemeļa vēju gaidu, No Vāczemes īrējiņu.
Ko tu gaidi, oša laiva, Daugaviņas maliņā? – No ziemeļa vēju gaidu, No Vāczemes īrējiņu.
Daugaviņa lielījās, Līkumiņa nemetot. Es tavā līkumā Dažu rītu noganīju.
Saka Ogre tecēdama: Mīsimies, Daugaviņa! Nesamija Daugaviņa, Ogrei lieli līkumiņi.
Daugaviņa, melnacīte, Melna tek vakarā. Kā tā melna netecēs, Pilna dārgu dvēselīšu.
Pār jūriņu, pār Daugavu Saulītei roku devu, Man piebira pilni pirksti Dimantiņa gredzentiņu.
Daugaviņa lielījās Rīgas pili neredzēt; Tek pa labi, tek pa kreisi, Rīga krasta maliņā.
Sīku loku upe tek, Zaru, zaru Daugaviņa. Upe loku pieņēmuse, Daugaviņa dvēselīšu.
Uz Daugavas es dzīvoju, Uz Daugavas auzas sēj’, Sēju laivu pie niedrītes, Pie auziņas kumeliņ’.
Aiz Daugavas dori dēju, Cirv’s iekrita Daugavā; Vecainē sienu pļāvu, Vilks apēda kažociņu.
Vai upīte vien tek strauji, Strauji tek Daugaviņa, Strauji tek Daugaviņa Gar ozolu līcīšiem.
Palīdziet man, māsiņas, Tīklu mest Daugavā. Virēt vira Daugaviņa Sīkajām raudiņām.
Bite, bite māsa mana Par Daugavu nogājuse Nava vaļas bāliņiem Par Daugavu dūrus diet.
Ozols gāja pa Daugavu Ar visām bitītēm; Ņem, brālīti, liepas laivu, Sadzen bites draviņā!
Kur tu iesi, bāleliņ, Baltas kājas audamies? -Iešu, māsiņ, pār Daugavu Zeltozolu darināt.
Upe tek čīkstēdama, Daugaviņa skanēdama: Upītē kārkli čīkst, Daugavā sudrabiņš.
Manam tēvam tādas bites Kā pērnājas telēnīt’s: No ozola ar vindām Medu laida Daugavā.
Ozols auga Daugavā Ledainām lapiņām; Pate bite laipas meta Pie kuplā ozoliņa.
Strauja teki Daugaviņa Gar bāliņa namdurvīm; Tā nes daiļus ozoliņus Ar visām bitītēm.
