Ai, ozoli, ozoliņi
Ai, ozoli, ozoliņi, Maksā manu dējumiņu! Jau skaidiņa sapuvusi, Vēl bitite nelīdusi.
Ai, ozoli, ozoliņi, Maksā manu dējumiņu! Jau skaidiņa sapuvusi, Vēl bitite nelīdusi.
Zinu, zinu, bet nesaku, Kur aug zaļi ozoliņi: Aiz kalniņa ozoliņi, Ciemā jauna dējējiņ’.
Kam tie rudzi, kam tie mieži, Kam tie kuplie ozoliņi? Tēvam mieži, mātei rudzi, Bitēm kuplie ozoliņi.
Sīli, sīli, būs tev tiesa, Kam siliņu dedzinaji: Bāliņam sadeguši Trīs rakstiti ozoliņi.
Kas kaitēja nedzīvot Lielas upes līcītī: Upe nesa ozoliņu Ar visām bitītēm.
Ozoliņi, zemzarīti, Kam tu augi lejiņā? Upē tavas zīles bira, Garām jāja dravenieki.
Kam tie der veci puiši, Kam tie veci ozoliņ’? Veci puiši vilkiem der, Ozoliņi bitītēm.
Pulkiem dzied āru meitas, Neskan āru ozoliņi; Gav’lē viena meža meita, Visi meži noskanēja.
Es apkalu ozoliņu Sudrabiņa nagliņām: Bitītei zemas kājas, Lai neslīd staigājot.
Kam tie kalni, kam tās lejas, Kam tie kupli ozoliņi? Rudziem kalni, miežiem lejas, Bitēm kupli ozoliņi.
Visi tēva ozoliņi Pret ziemeli atziluši: Vienam kāpu galiņā, Visus griezu launagā.
Šmaugi gari ozoliņi Pededzites maliņā; Tur vajaga gara dzeiņa, Gudra vīra padomiņa.
Cērtiet kļavas, ozoliņus, Apses vien necērtiet: Drebēs jūsu valodiņa, Ar kundziņu runājot.
Silā eju, silā teku, Silā man visi prieki: Silā mani rudzi sēti, Silā mani ozoliņi
