Pērkons jāja pieguļā
Pērkons jāja pieguļā Ar deviņi kumeliņi; Tā maliņa dunēt dun, Kur pērkoņa pieguļnieki.
Pērkons jāja pieguļā Ar deviņi kumeliņi; Tā maliņa dunēt dun, Kur pērkoņa pieguļnieki.
Pērkonīti, pērkonīti, Ej garām šai vietai, Nedar’ skādes mājiņai, Ne manai druviņai.
Man izgāja šī vasara, Ar Pērkoni baroties: Viņš man’ sauca zemes kurmi, Es – debešu graudējiņš.
Pērkons vede vedekliņu, No Vāczemes pāriedams. Ved, pērkon, šai zemē, Še ir labi klajumiņi.
Irbe svelpa, Pērkons grāva Viņā pusē Daugaviņas, Kas irbei irklu deva, Kas pārcēla Pērkonīti.
Lai tas mira, kam bij vaļa, Man nebija patapiņas: Man jāiet pār Daugavu Pērkoņam ložu liet.
Zāļu dienas vakarā Pērkons Jāni stipri rāja: Kam tas nāca tautiņās Nepušķotu cepurīti.
Pērkonītis ducināja Visu garu vasariņu; Nu dūc mana istabiņa Mārtiņdienas vakarā.
Mēness jēma Saules meitu, Pērkons jāja panākstos; Izjādams, pārjādams Sasper zelta ozoliņ’.
Ko dosim Pērkonam Par vasaras graudumiņu? – Lasti rudzu, lasti miežu, Pusbirkava apinīšu.
Aiz kalniņa dūmi kūpa, Kas tos dūmus kūpināja? Pērkons spēra, zibens meta, Akmeņam dūmi kūpa.
Pērkoņam visa zeme, Man deviņi bāleliņi; Šķir, Dieviņ, lietus tūci Deviņiem gabaliem!
Pērkonam četri dēli, Visi četri amatnieki: Divi sita vara bungas, Divi šķīla uguntiņu.
Ei, pērkoni, vecai tēvs, Ko tās tavas meitas dara? – Manas meitas pūru loka, Pušķo baltas villainītes.
Pērkonīši, pieci brāļi, Ko tā jūsu māte dara? Mūsu māte sietus pina, Smalki lieti jāsijā.
Pērkonīša vedekliņa Augsti vien ducināja; Ne tai mirka zelta pušķi, Ne sudraba ielociņi.
Rāmi, rāmi, patapdamis, Nāk no jūras pērkoniņis, Nemaitāja ievas ziedus, Ne arāja gājumiņu.
