Es uzliku Jānīšami
Es uzliku Jānīšami Zaļozola vainadziņu, Lai tas auga, lai zaļoja Kā zaļais ozoliņš.
Es uzliku Jānīšami Zaļozola vainadziņu, Lai tas auga, lai zaļoja Kā zaļais ozoliņš.
Pie ābeles sagšu kāru, Pie eglītes – vainadziņu: Lai tas mans vainadziņš Līdz vecuma nenobirst.
Aplīgoju ap Jānīti Savu puķu vainadziņu; Dieviņš zina, citu gadu Būs puķīšu vai nebūs.
Anniņai, māsiņai, Šķībi stāv vainadziņš, Ne vakara negaidīs, Pagalam nokritīs.
Muļķu, muļķu, tu, māsiņa, Atdevusi vainadziņu; Atdevusi vainadziņu Pret vecām lupatām.
Bitīt’ spārnus šķindināja Garām manu vainadziņu: Gribēj’ mani ieprecēt Dravenieka dēliņam.
Uz Kurzemi, uz Kurzemi Mans vizuļu vainadziņš; Vidzemnieki, bāleliņi, Nāk pakaļ raudādami.
Saule pina vainadziņu, Ozolā sēdēdama; Pin, saulīte, dod man vienu, Man jāiet tautiņās!
Sācin vien es iesāku Vainadziņu darināt, Neļauj vairs sveši ļaudis Līdz galam darināt.
Appušķoju Jāņa tēvu Ar ozola vainadziņu, Lai tam auga kumeliņi Zemi, resni kā ozoli.
Kariet manu vainadziņu, Kur actiņas neredzēja; Acs redzēja, sirds sāpēja, Galvā likti nedrīkstēju.
Aiz Daugavas lieli meži Dzeltenām galotnēm. Es, pa vidu staigādama, Viju zelta vainadziņu.
Tev, eglīt, piederēja Visu mūžu zaļi svārki; Tev, māsiņ, nepiedera Visu mūžu vainadziņš.
Saules meita Bārbaliņa, Samijam vainugiem! Tavs bij zelta zīlītēm, Mans sudraba lapiņām.
Krustiņiem, celiņiem Tautu meitas vainadziņš; Tie krustiņi, tie celiņi Pieviļ manu bāleliņ`.
No vainaga es pazinu, Jauna, jauna tā meitiņa: No vainaga ziedi bira, No acīm asariņ`s.
Sila malu tecēdama, Kronīt’ nesu rociņā, Lai to man nenorāva Sila doru dējējiņ’.
To celiņu rītā gāju, To celiņu vakarā; Pa to pašu aiztecēja Manis zīļu vainadziņš.
