Kadēļ man līkas kājas
Kadēļ man līkas kājas, Kadēļ kupris mugurā? Līkas kājas, kokā kāpu, Kupris, dzeini ritinaju.
Kadēļ man līkas kājas, Kadēļ kupris mugurā? Līkas kājas, kokā kāpu, Kupris, dzeini ritinaju.
Odiņš kliedza, odiņš brēca, Odam kāja nosvilusi; Odam kāja nosvilusi Pieguļnieku guntiņā.
Apsaāvu baltas kājas, Sasukāju gludu galvu: Lielas dienas rītiņš bija, Tad gribēju smuka būt.
Teicās mani māmuliņa Tāli dot, neraudāt; Ne kājiņu neapāvu, Jau māmiņa gauži raud.
Vilciņš kliedza, vilciņš brēca, Vilkam kājas apsalušas, Vilkam kājas apsalušas, Purvus, mežus bradājot.
Auniet kājas, puiši, meitas, Rītu būs Jāņu diena; Tad iesim dziedādami, Jāņu bērnus meklēdami.
Es pieslēju zelta trepes Pie kuplā ozoliņa, Lai bitīte nepaklupa Medotām kājiņām.
Nedod mani, māmuliņa, Skujienā, virsienā: Virsis manas kājas grauza, Skujas bira vainagā.
Teterītis tiltu dara Niedoliņa krūmiņā; Irbju bānis pāri gāja Dzeltenāmi kājiņām.
Laba mana māmuliņa, Labi mani mācijusi: Ne sunīša kājām spert, Ne guntiņas pagalītes.
Bitīt, tavu čaklumiņu, Ziedainām kājiņām; Mācies, meita, no bitītes Čakli pūru piedarīt.
Bite mana māsa bija, Ābolajā kājas āva; Nepazina sēdejuma, Ne sliedites pakaļā.
Es apkalu ozoliņu Sudrabiņa nagliņām: Bitītei zemas kājas, Lai neslīd staigājot.
Pie liepiņas kājas āvu, Liepā kāru vainadziņu. No liepiņas ziedi bira, No vaiņaga sudrabiņš.
Paga, paga, tautu meita, Pasacīšu bāliņam: Kam tu savas kājas āvi Zem dravēta ozoliņ’.
Es atradu ganīdama Birzē kuplu ozolīnu; Auni kājas, mans brālīti, Būs bitītes iešuvušas.
Kur, vilciņi, čunčināji, Kaulu pieši kājiņā? – Uz rumbiņu, uz rumbiņu, Pie tiem rumbas zvejniekiem.
