Manis dēļ tēvs, māmiņa
Manis dēļ tēvs, māmiņa Brūvē alu, cep maizīti; Ļaudis ēda, ļaudis dzēra, Es gulēju šūpulī.
Manis dēļ tēvs, māmiņa Brūvē alu, cep maizīti; Ļaudis ēda, ļaudis dzēra, Es gulēju šūpulī.
No saknītes lazdiņš zied Sarkaniem ziediņiem; No sirsniņas es mīlēju Savu tēvu, māmuliņu.
Neviens kociņš tā nezied, Kā zied ieva ziedonī; Neviens mani tā nemīl, Kā mīl mani māmuliņa.
Man` māmiņa tā auklēja Kā saulīte zirņu ziedu: Ietīdama, iztīdama Baltos linu palagos.
Pie māmiņas es uzaugu, Kā rozīte ziedēdama; Ar puķīti rotājos, Saulītē sildījos.
Šūn, māmiņa, man krekliņu, Liec tēraudu padusē: Ik dieniņas dzeinīts tek Caur manām padusēm.
Atsēdies, atpūties, Mana veca māmulīte: Diezgan biji strādājusi, Mani mazu auklējot.
Agri agri, māmulīte, Tam dēlam brokastiņu! Tam dzenītis mugurā, Vaska ripa padusē.
Ai, bērniņi, ai, bērniņi, Klausat tēvu, māmuliņu, Mūžam saule debesīs, Ne mūžam tēvs, māmiņa.
Drīz es gāju, drīz tecēju, Kur māmiņa man` raidīja; Kā māmiņa tad tecēja, Kad raudāju šūpulī.
To puisīti suņi rēja, Kas tētiņu neklausīja; To meitiņu tautas mīl, Kas klausīja māmulīti.
Kura meita māti klausa, Tai māmiņa pūru dara; Kura māti neklausīja, Tai iesēja pauniņā.
Neturēju melna galda, Ne gružainas istabiņas; Tēvam biju labā roka, Māmiņai – audējiņa.
Māte mani tā mācīja, Lai mēs rātni dzīvojam: Ne nīsties, ne bārties, Ne turēt ienaidiņu.
Nedod mani, māmuliņa, Skujienā, virsienā: Virsis manas kājas grauza, Skujas bira vainagā.
Laba mana māmuliņa, Labi mani mācijusi: Ne sunīša kājām spert, Ne guntiņas pagalītes.
Pusrītā saule lēca, Pusvakarā norietēja; Mazu bērnu māmuliņa Pusmiedziņa vien gulēja.
Piekūst irbe tecēdama, Rauduvīte peldēdama; Piekūst mana māmuliņa, Dēlus, meitas lolodama.
