Ozols nāca par Daugavu
Ozols nāca par Daugavu Ar visām bitītēm; Divi jauni dravenieki Pakaļ nāca raudādami.
Ozols nāca par Daugavu Ar visām bitītēm; Divi jauni dravenieki Pakaļ nāca raudādami.
Jauni puiši, jaunas meitas, Izsmeliet Daugaviņu! Daugaviņas dibinā Divi zelta gabaliņi.
Kalnā kāpu skatīties, Kā raženi upe tek: Melni, melni viļņodama, Baltas putas līgodama.
Līkumaina upe tek, Tā grib mani līdzi ņemt. Tec, upīte, viena pati, Es nevaru līdzi iet,
Sidrabiņa upe tek Līkumiņu līkumiem, Visapkārt augsti kalni, Visapkārt zaļi meži.
Sudrabota upe tek Caur zaļaju eglieniņu; Būt’ sudrabu sasmēlusi, Kaut skujiņas nebirušas.
Lieli ļaudis lielījās Lielas upes maliņā; Ir es arī lielījos, Pie ezera stāvēdama.
Kas kaitēja Daugavai, Tecēj’ dienu, tecēj’ nakti: Dienu nesa sudrabiņu, Nakti zeltu ritināja.
Visas upes cauri jāju, Daugaviņu nevarēju, Daugaviņu nevarēju, Tā bij pilna dvēselīšu.
Teci, teci, Daugaviņa, Sijādama, niekādama: Teci, zeltu sijādama, Sidrabiņu niekādama.
Kļava lapa lielījās Vīru nest pār Daugavu. Vai tu traka, kļava lapa, Kur tu vīru pārnesīsi!
Līdz pusei Daugaviņa Sudrabā vizuļo. Iemetam zelta slotu, Lai tā visa vizuļo.
Sudrabiņa upe tek Caur zaļo priežu mežu; Būtu zelta tecējuse, Kaut skujiņas nebirušas.
Ko tu gaidi, oša laiva, Daugaviņas maliņā? – No ziemeļa vēju gaidu, No Vāczemes īrējiņu.
Trīs dieniņas sastaigāju Gar upmalu raudādama: Baltas puķes upē zied, Pāri tikt nevarēju.
Strauja, strauja upe tek Gar bāliņa namdurvīm. Eita, brāļi, raugaties, Ko ta strauja upe nes.
Straujupīte tecēdama Mani līdzi aicināja. Tec, upīte, viena pate, Tev ir daudz līkumiņu.
Atminat, veci ļaudis, Kas aug upes maliņā? Smuidri bērzi, melni alkšņi Aug upītes maliņā.
