Dzied, māsiņa, neziņģē
Dzied, māsiņa, neziņģē, Lai ziņģē bāleliņš; Tec, Ventiņa, nevindo, Lai vindo Daugaviņa.
Dzied, māsiņa, neziņģē, Lai ziņģē bāleliņš; Tec, Ventiņa, nevindo, Lai vindo Daugaviņa.
Daugaviņa lielījās, Līkumiņa nemetot. Es tavā līkumā Dažu rītu noganīju.
Straujupīte garām tek, Mani līdzi aicināja. Diezgan tev sīkakmiņu I bez mana augumiņa.
Saka Ogre tecēdama: Mīsimies, Daugaviņa! Nesamija Daugaviņa, Ogrei lieli līkumiņi.
Upīt’ saka tecēdama: Man nav viena līkumiņa; Daža laba siena kaudze Guļ tavā līkumā.
Lai bij jauki, kur bij jauki, Jauki Gaujas līcīšos: Te dziedāja tautu meitas, Lakstīgalas piebalsoja.
Ai, upīte, olainīte, Tavu greznu līkurniņu! Visapkārt ievas zied, Vidū saule ritināja.
Daugaviņa, melnacīte, Melna tek vakarā. Kā tā melna netecēs, Pilna dārgu dvēselīšu.
Daugaviņa lielījās Rīgas pili neredzēt; Tek pa labi, tek pa kreisi, Rīga krasta maliņā.
Sīku loku upe tek, Zaru, zaru Daugaviņa. Upe loku pieņēmuse, Daugaviņa dvēselīšu.
Kas kaitēja nedzīvot Lielas upes līcītī: Upe nesa ozoliņu Ar visām bitītēm.
Uz Daugavas es dzīvoju, Uz Daugavas auzas sēj’, Sēju laivu pie niedrītes, Pie auziņas kumeliņ’.
Ozoliņi, zemzarīti, Kam tu augi lejiņā? Upē tavas zīles bira, Garām jāja dravenieki.
Bišu tēvs gauži raud Raud Gaujiņas maliņā: Gauj’ aiznesa to ozolu, Kurā spiedz bišu bērni.
Venta nesa ozoliņu Ar visām bitītēm: Brīžam lauza sīku ledu, Brīžam sīku sudrabiņu.
Venta nesa ozoliņu Ar visām bititēm Ozols gāja līgodams, Bitit’ gāja raudadama.
Kas kaiš man nedzīvot Gaujas kalna galiņā? Pati Gauja man arama, Gaujas kalni ecējami.
Smagi, smagi Venta krāca Miglainā rītiņā. Eit, brāliši skatities, Kādu koku Venta nesa.
