Ar bititi arti gāju
Ar bititi arti gāju, Smilgu šķēlu lemešam; Dieva dēli spandas vija, Ābelziedus lasidami.
Ar bititi arti gāju, Smilgu šķēlu lemešam; Dieva dēli spandas vija, Ābelziedus lasidami.
Kur, bitīte, tu dzirdēji, Dravinieku gav’ļojam? -Es dzirdēju vecumā, Smuidrajā ozolā.
Ai, ozoli, ozoliņi, Maksā manu dējumiņu! Jau skaidiņa sapuvusi, Vēl bitite nelīdusi.
Brālīts mans dravinieks, Es māsiņa kā bitīte; Kā bitīte vīvināju Brāleliņa pagalmā.
Velc, bāliņ, trejus svārkus, Tev trejadas audejiņas: Auž māmiņa, auž līgava, Auž bitite ozolā.
Ko, brāliti, tu dariji Visu dienu bērztalāja? -Bititēm namu daru, Līdz zemiti rakstidamis.
Bitīt, tavu darbu meitu Rudajām actiņām; Draveniek’s kaitināja, Ozolē sēdēdams.
Man nokrita raiba josta, Sila malu staigājot; Vai, bitīte, neredzēji, Saldus ziedus meklēdama?
Bite gāja dziedādama Pār kaimiņu tīrumiem: Kaimiņam slinki puiši, Negribēja dori kalt.
Skan mežiņis rītā agri, Skanēj’ sebu vakarā, Dienas vidū neskanēja, Tad bitite ābulā.
Kas varēja gudrāks būt Par bitītes gudrumiņu: Saulītē ziedus nesa, Migliņā darināja.
Vai, bitīte, nezināji Manu jaunu rožu dārzu: Aiz upītes lejiņā, Istabiņas galiņā.
Ceļa malas dāboliņš Nekam lielis nederēja: Ne bitīte ziedu vilka, Ne pin meitas vaiņagā.
Kur, bitīte, tu gulēji Šo garo vasariņu? – Dziļa purva maliņā, Zaļozola galiņā.
Šūn, bitite, ko šūdama, Šūn man vasku kamaniņas, Lai es varu mežā braukt Priedēm zarus līdzināt.
Kas kaitēja nedzīvot Lielas upes līcītī: Upe nesa ozoliņu Ar visām bitītēm.
Bitit’ šuva melnu krēslu Auza salma galiņā, Kur pašai atsēsties, Dravenieku mielojot.
