Šūn, bitite, ko šūdama
Šūn, bitite, ko šūdama, Šūn man vaska kamaniņas, Ka es varu ziemā braukt, Atvest daiļu līgaviņu.
Šūn, bitite, ko šūdama, Šūn man vaska kamaniņas, Ka es varu ziemā braukt, Atvest daiļu līgaviņu.
Skrej, bitīte, kur skriedama, Skrej manā sētiņā: Mana sēta zelta kalta, Sudraboti vītolīš’.
Bitīt’ Dieva kalponīte, Dievam dara gaišumiņu: Pati sēd ozolā, Sveces deg baznīcā.
Dievs aizliedza bitītei Sarkano āboliņu, Kam bitīte nesvinēja Svētas dienas launadziņu.
Uz kalniņa ozoliņš, Uz ozola dzirnaviņas; Tev, bitit, viegli spārni, Palīdz māli ritināt.
Ei, bitite vīveliņa, Pušu vasku dalisim, Tev pusite, man otara Aiz ozola dējumiņa.
Krāj, bitīte, saldu medu, Vēl siliem balti ziedi; Nāks ziemiņa, nāks viesiņi, Baudīs, nagus laizīdami.
Lācis kāpa ozolā, Gribē bišu medu ēst; To lācītis nezinā, Kad bitīte iekodīs.
Šuj, bitite, melnu krēslu Kuplas liepas zariņā, Tur tu pate atsēdes’, Draviniekus mielodam’.
Ej, bitīt, tu pie Dieva, Atdod savu saldumiņ’; Atdod tavu medutiņ’, Es kārītes tev atdošu.
Zinu, zinu, bet neteikšu, Kas liepiņas dobumā: Bitīt’ pina zelta kronu Mazajai māsiņai.
Bitīt, manu kamenīti, Kad man tevi pamanīt? -Grauz akmeni, dzer ūdeni, Tad tu mani pamanīsi.
Kam tie meži, kam tie sili, Kam tie silu paugurīši? Meži bija zaķīšiem, Paugurīši bitītēm.
Ar bititi artu gāju, Smilgas taisu lemestiņu; Rīgas kungi garam gāja: “Kāds lopiņš tev arams?”
Dūmi kūp meži deg, Kas tos mežus dedzinaja? Bitit mežus dedzinaja, Klajumiņu gribedama.
Sasadzīra div’ bagati Ziemu ciest, nesasalt: Bitit’ koka namiņā, Rudzits zemes gabalā.
Kā, bitīte, tu ieskrēji Degošā siliņā? Vai nebija āriņos Rakstīto ozliņu?
Medutiņ, medutiņ, Kur tu biji dabūjams? Kuplas liepas iedobā, Tur bitītes ievākušas.
