Es, pādīti dīdīdama
Es, pādīti dīdīdama, Puķes spraudu azotē, Lai tā auga mana pāde Kā puķīte dārziņā.
Es, pādīti dīdīdama, Puķes spraudu azotē, Lai tā auga mana pāde Kā puķīte dārziņā.
Ai, rozīte, magonīte, Kam tik agri noziedēji: Es gribēju līgaviņu Pušķot Jāņu vakarā.
Bitīt, manu zeltspārnīt, Tu bij’ liela darbiniece: Tu atnesi sila ziedus Pār deviņi novadiņi.
Ko, bitīt, tu raudāji, Rožu ziedu locīdama? -Vējš nolauza ozoliņu Vaskotām lapiņām.
Vai, bitīte, nezināji Manu jaunu rožu dārzu: Aiz upītes lejiņā, Istabiņas galiņā.
Ganiņš kliedza, ganiņš brēca: Bitīt’ rožu dārziņā! Paši gani nobradāja, Uzmet vainu bitītei.
Atenieši vella bērni, Bitit’ meta ūdenī. Skrej, bitit, žāveties Manā rožu dārziņā.
Traki traki leišu kungi, Met bitīti ūdenī; Nāc, bitīte, kaltēties Manā rožu dārziņā.
Ņem, bāliņ, baltu zirgu, Izjāj manu rožu dārzu; Uzliec savam kumeļam Rožu deķi mugurā.
Bišu māte, bišu māte, Nāc manā dārziņā: Manā rožu dārziņā Mīksti rožu spilventiņi.
Es ar savu čaklumiņu Lepoties lepojos: Mirgot mirdz istabiņa, Zibēt zib rožu dārzs.
– Kad, māsiņa, rozes sēsim, Kad magones ravēsim? – Rītā agri rozes sēsim, Vakarā ravēsim.
Šūn, bitite, vasku krēslu Baltābola kalniņā, Tur tu pate atsasēdi, Savus viesus mielodama.
Maziņš bija, saldis bija, Bitit, tavs vezumiņš; Kārkla ziedi, ievas ziedi Bij tavā vezumā.
Bitit, zieda neņemies No sarkana āboliņa; Tam, bitite, viens bauslitis, Ka svētdien nesvineji.
Sarkanais āboliņš Nekam lieti nederēja: Ne meitiņas kroņus pina, Ne bitītes ziedu ņēma.
Skrej, bitīte, ziedu ņemt Eņģevēra siliņā: Nu zied visi eņģevēri, Eņģevēru pazarītes.
Krāj, bitīte, saldu medu, Vēl siliem balti ziedi; Nāks ziemiņa, nāks viesiņi, Baudīs, nagus laizīdami.
