Kas, bērziņi, tev’ audzēja
Kas, bērziņi, tev’ audzēja, Kas tik kuplu darināja? – Zeme resnu audzināja, Dieviņš kuplu darināja.
Kas, bērziņi, tev’ audzēja, Kas tik kuplu darināja? – Zeme resnu audzināja, Dieviņš kuplu darināja.
Lielas dienas rītiņā Agri gāju šūpoties, Lai redzēju koku galus Zelta sauli margojam.
Zelta zvaigzne atspīdēja, Pa celiņu man ejot. Es iegāju istabā, Zelta zvaigzne aiz durvīm.
Skrej, bitīte, kur skriedama, Skrej manā sētiņā: Mana sēta zelta kalta, Sudraboti vītolīš’.
Es apgulu saldu miegu Jūras kāpas maliņā Dzied akmens, raud ūdens, Vēja māte gavilē.
Dar`, bāliņ, miežu alu, Dod Jānim padzerties; Šogad mieži trekni auga, Alus rūga putodams.
Aijā, manu arājiņu, Tavu lielu rudzu lauku: Trīs dieniņas talka pļāva, Vēl maliņas neredzēju.
Kur, vilciņi, tu tecēji, Kaula pieši kājiņās? – Uz jūrmalu, uz jūrmalu Zvejniekiem tiesas spriest:
Kas tie tādi skūpstījās Mūsu nama pakaļā? Miežu Jumis skūpstījās Ar apiņa cekuliņu.
Pušķoj`t, meitas, govju dārzu Ar zaļām zālītēm, Lai pušķoja Laimas māte Ar govīm, ar vēršiem.
Manam tēvam tādas bites Kā pērnie kumeliņi; Ar vindiņu uzvindēju Lielajā ozolā.
Teci rikšus kumeliņi, Neej, soļus skaitīdams; Vai es tevim auzas devu, Pa vienai skaitīdams?
Sīku kārklu žogu pinu Baltābola kalniņā: Jāņu nakti ielaidīšu Savus zvaigžņu kumeliņus.
Vilks ar kazu saderēja Mūžam naida neturēti. Nav saulīte uzlēkusi, Vilks kazai mugurā.
Kas vizēja, kas mirdzēja Viņā lauka galiņā? Jānīts kūra uguntiņu, Savus bērnus gaidīdams.
Deviņ’ ir ošam zari, Devītā Saule lēca; Deviņ’ ir man bāliņi, Devīts kunga karavīrs.
Bitīt’ Dieva kalponīte, Dievam dara gaišumiņu: Pati sēd ozolā, Sveces deg baznīcā.
Vāverīte, kuplastīte, Ar meitām dancot gāja, Ar puišiem vien negāja, Kam tie auga medinieki.