Adiet, meitas, ko adiet

Adiet, meitas, ko adiet,
Vilkam zeķes noadiet:
Vilkam kājas nosalušas,
Dziļu sniegu bradājot.

Es uzliku Jānīšami

Es uzliku Jānīšami
Zaļozola vainadziņu,
Lai tas auga, lai zaļoja
Kā zaļais ozoliņš.

Pie ābeles sagšu kāru

Pie ābeles sagšu kāru,
Pie eglītes – vainadziņu:
Lai tas mans vainadziņš
Līdz vecuma nenobirst.

Strauji tek Daugaviņa

Strauji tek Daugaviņa,
Dažu grūda dibinā:
Tur guļ dažš kunga kuģis,
Dažs māmiņas auklējums.

Dravenieka meita biju

Dravenieka meita biju,
Vaska kurpes šūdinaju;
Kripu krapu man kājiņas
Ar tām vaska kurpitēm.

Lai bij gudras, kas bij gudras, Meža bites, tās bij gudras: Lācis kāpa ozolā, Bites
Es uzliku Jānīšami Zaļozola vainadziņu, Lai tas auga, lai zaļoja Kā zaļais ozoliņš.
Kur, bitīte, tu dzirdēji, Dravinieku gav'ļojam? -Es dzirdēju vecumā, Smuidrajā ozolā.
Saule pina vainadziņu, Ozolā sēdēdama; Pin, saulīte, dod man vienu, Man jāiet tautiņās!
Appušķoju Jāņa tēvu Ar ozola vainadziņu, Lai tam auga kumeliņi Zemi, resni kā ozoli.