Ābele

Balti zied ābelīte

Balti zied ābelīte
Papuvītes maliņā.
Kā tā balti neziedēs
Aramā zemītē?

Ieva zied ar ābeli

Ieva zied ar ābeli
Vienā dārza stūrītī:
Ievai bija balti ziedi,
Ābelei sudrabiņa.

Es to tautu kumeliņu

Es to tautu kumeliņu
Caur ābeļu birzi braucu;
Ābelēm sīki zari,
Plosa tautu kumeliņu.

Ziedi, ziedi, ābelīte

Ziedi, ziedi, ābelīte,
Kas kaiš tevim neziedēt?
Ne kait tevim rīta salnas,
Ne ziemeļa auksti vēji.

Traki bija Leišu kungi

Traki bija Leišu kungi,
Bitit’ bāze ūdenī.
Nāc, bitite, kaltejies
Man’ ābeļu dārziņā.

Ar bititi arti gāju

Ar bititi arti gāju,
Smilgu šķēlu lemešam;
Dieva dēli spandas vija,
Ābelziedus lasidami.

Aplīgoju ap Jānīti Savu puķu vainadziņu; Dieviņš zina, citu gadu Būs puķīšu vai nebūs.
Saule brauca pār ezeru Spīdēdama, vizēdama; Dieva dēli pakaļ nāca Pušķotām cepurēm.
Dievs ar Laimu manis dēļ Stāv lielā ienaidā: Dievs man deva maizes zemi, Laima liedza
Dievs dod mūsu saimniecei Pulku mazu sivēniņu: Citu melnu, citu baltu, Citu tādu svībelētu.
Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu, Abus divus mīļi lūdzu: No Dieviņa veselību, No Laimiņas labu mūžu.