Jāņu māte rudzus brida
Jāņu māte rudzus brida, Brūnu kleitu pacēlusi; Kur norāva vienu vārpu, Divas auga tai vietā.
Jāņu māte rudzus brida, Brūnu kleitu pacēlusi; Kur norāva vienu vārpu, Divas auga tai vietā.
Kas piesēja melnu zirgu Pie bāliņa klēts durvīm? Jumja māte piesējusi, Sēklas dzina klētiņā.
Aiz kalniņa lejiņā Sidrabota upe tek, Ik rītiņu saule nāca Pie upītes padzerties.
Vilkam labi, vilkam labi, Ne tam ratu, ne ragavu: No kalniņa uz kalniņu, No jēriņa pie sunīša.
Ozols auga Daugavā Ledainām lapiņām; Pate bite laipas meta Pie kuplā ozoliņa.
Ai brālīti, kur tu biji, Visu dienu strādājot? -Siliņā pie bitītēm Medutiņu apskatīt.
Es sajūdzu sisentiņu Vieglos puķu ratinos; Rīgā man saule lēca, Vāczemē norietēja.
Gani kliedza, gani brēca: Bite druvu nosliedeja! Gani paši nosliedeja, Uz bitites kaunu lika.
Bitīt’ spārnus šķindināja Apkārt manu vaiņadziņu: Gribēj mani aizlīgot Dravenieku sētiņā,
Vakars nāca, vāverīte. Steidzies egles galiņā: Gara būs šī naksniņa, Zem eglītes pārgulēt.
Kas, bērziņi, tev apsedza Tādu zaļu villainīti? Man apsedza silta saule, Pavasara lietutiņš.
Es uzlīdu ozolā, Bite koda rociņā; Jo tā bite sīvi koda, Jo es saldu medu ēdu.
Aud man svārkus, māmuliņa, Krāsainiem dzīpariem; Lai es eju vizēdama, Kā saulīte uzlēkdama.
Vainag, manu vainadziņ, Vairāk zelta, ne sudraba: Divus liku zelta pušķus, Trešu tīra sudrabiņa.
Ei, Saulīte, Mēnestiņ, Kur jūs skaisti mijaties: Kur Saulīte ziemu tek, Tur vasaru Mēnestiņš.
Citi ļaudis man vaicāja, Ko es ēdu, meža vīrs? – Ķeru caunes, kāpju bite To es ēdu, meža vīrs.
Rubenītis bungas sita Zaļa bērza galotnē, Sīkus putnus traucēdams, Lai neēda pumpuriņus.