Dievs

Dod, Dieviņ, dod, Dieviņ

Dod, Dieviņ, dod, Dieviņ,
Tu negribi atdodam!
Lūdzu kungu, lūdzu ļaudis,
Tie prasija: kad atdosi?

Tici, Dieva līgaviņa

Tici, Dieva līgaviņa,
Ej ozola baznī cāi;
Visi ļaudis tevi teica
Bez Dieviņa dzīvojot.

Dieviņš gāja bišu sēt

Dieviņš gāja bišu sēt
Ar sidraba sētuvīti;
Es Dieviņu mīļi lūdzu:
Sēj man vienu birzumiņu.

Kad es gāju druviņā

Kad es gāju druviņā,
Dieviņš druvas maliņā;
Kad es dzenu pirmo birzi,
Dieviņš nāk nopakaļ.

Kur, Dieviņ , tu paliksi

Kur, Dieviņ , tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim?
Ne tev sievas, ne tev bērnu.
Kas tev, vecam, maizi dos?

Aplīgoju ap Jānīti Savu puķu vainadziņu; Dieviņš zina, citu gadu Būs puķīšu vai nebūs.
Saule brauca pār ezeru Spīdēdama, vizēdama; Dieva dēli pakaļ nāca Pušķotām cepurēm.
Dievs ar Laimu manis dēļ Stāv lielā ienaidā: Dievs man deva maizes zemi, Laima liedza
Dievs dod mūsu saimniecei Pulku mazu sivēniņu: Citu melnu, citu baltu, Citu tādu svībelētu.
Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu, Abus divus mīļi lūdzu: No Dieviņa veselību, No Laimiņas labu mūžu.