Lācis

Guli, guli, lāču māte

Guli, guli, lāču māte,
Saulīt’ lielu gabaliņu.
Biezi meži, platas lapas,
Saule cauri nespīdēja.

Jaunas vīzes apsaāvis

Jaunas vīzes apsaāvis,
Silā gāju dores dēt;
Meža Mika nolūkoja,
Saldu medu iecerēja.

Lācis kāpa ozolā

Lācis kāpa ozolā,
Sakās kunga dravinieks;
Kur tev dzeinis, kur vācele,
Kur, lācīti, medu liksi?

Lai bij gudras, kas bij gudras, Meža bites, tās bij gudras: Lācis kāpa ozolā, Bites
Es uzliku Jānīšami Zaļozola vainadziņu, Lai tas auga, lai zaļoja Kā zaļais ozoliņš.
Kur, bitīte, tu dzirdēji, Dravinieku gav'ļojam? -Es dzirdēju vecumā, Smuidrajā ozolā.
Saule pina vainadziņu, Ozolā sēdēdama; Pin, saulīte, dod man vienu, Man jāiet tautiņās!
Appušķoju Jāņa tēvu Ar ozola vainadziņu, Lai tam auga kumeliņi Zemi, resni kā ozoli.