Laima

Dievam dieniņ`i aizgāja

Dievam dieniņ`i aizgāja,
Ar Laimiņu runājot,
Kam būs mirt, kam dzīvot
Šai baltā saulītē.

Nesabiju biedējama

Nesabiju biedējama,
Ne tumsā traucējama:
Dievs man bija ceļā draugs,
Laima ceļa maliņā.

Sēd`, māsiņa, rindiņā

Sēd`, māsiņa, rindiņā,
Pašā rindas galiņā!
Nāks Laimiņa, ņems no gala,
Ne no vidus lasīdama.

Pati Laimiņ` ielocīja

Pati Laimiņ` ielocīja
Bārenei villainīti;
Divi pušķus zelta lika,
Trešu lika sudrabiņ`.

Ak tu, Laimes dzeguzīt

Ak tu, Laimes dzeguzīt,
Tu taisnības nedarīji:
Citam dodi tu par daudz,
Citam maizes nav ko ēst.

Citi ļaudis tā sacīja

Citi ļaudis tā sacīja:
Tev Laimīte noslīkusi;
Es redzēju sav` Laimīti
Zelta laipu laipojot.

Es ar savu mīļāko Lieldienās šūpojos; Viņš ievēra zelta viervu, Es sudraba gredzentiņu.
Kas gribeja baltas aitas, Lai dzen aitas pieguļâ, Jāņa (Jāņu) nakti zelta rasa, Tur aitiņas
Vai tie mūsu Gaujas līči Visi lieti nederēja? Pate Gauja zeltu nesa, Gaujas līči sudrabiņu.
Grib kundzīnis tā sēdēt Kā saulīte debesīs. Kur kungam zelta krēslis, Kur sudraba sēdeklīte?
Kalnā kāpu skatīties, Kā raženi upe tek: Pa malām zelts tecēja, Vidū rit sidrabiņš.