Puķu pinu vainadziņu
Puķu pinu vainadziņu, Sudrabiņu taupīdama; Sudrabiņu sataupīju Mazajai māsiņai.
Puķu pinu vainadziņu, Sudrabiņu taupīdama; Sudrabiņu sataupīju Mazajai māsiņai.
Liepiņ, tavu kuplumiņu Līdz pašai zemītei; Māmiņ, tavu labumiņu Līdz mūžiņa galiņam.
Saule auda audeklīnu Ezerīna malīnā: Zelta šķiets, vara nītes, Sudrabīna šautuvīte.
Šūn, bitite, ko šūdama, Šūn man vasku kamaniņas, Lai es varu mežā braukt Priedēm zarus līdzināt.
Sīli, sīli, būs tev tiesa, Kam siliņu dedzinaji: Bāliņam sadeguši Trīs rakstiti ozoliņi.
Trīs dieniņas sastaigāju Gar upmalu raudādama: Baltas puķes upē zied, Pāri tikt nevarēju.
Strauja, strauja upe tek Gar bāliņa namdurvīm. Eita, brāļi, raugaties, Ko ta strauja upe nes.
Div’ bitītes šķindināja Garam manu augumiņu: Gribē mani izprecēt Dravinieka dēliņam;
Es ar savu čaklumiņu Lepoties lepojos: Mirgot mirdz istabiņa, Zibēt zib rožu dārzs.
Jauni puiši, bāleliņi, Sargājiet kumeliņu: Jānīts gāja Jāņu nakti, Iemaviņi rociņā.
Jānīšam sieru sēju Smalkā linu palagā: Jānīts manas govis gana Visu cauru vasariņu.
Straujupīte tecēdama Mani līdzi aicināja. Tec, upīte, viena pate, Tev ir daudz līkumiņu.
Vilka māte gauži raud, Nemāk bērni stabulēt; Lācīšim dlv’ bērniņi, Abi lieli dravenieki.
Ja būs laba māsīciņa, Došu savu vainadziņu; Ja būs kāda šķeterīte, Likšu pūra dibenā.
Maza, maza vāverīte, Kas par lielu lēcējiņu! Vai priedīte, vai eglīte, Tai tik viens lēcieniņš.
Es savai māmiņai Kā sirsniņa azotē; Kā sirsniņa azotē, Kā puķīte dārziņā.
Viju Jāņu vakarā Dārza puķu vainadziņu: No rozēm, magonēm, No skaistām klinģerēm.
Saules māte kalnā kāpa, Priekšautiņu pacēlusi; Kur nolaida priekšautiņu, Tur pabira sudrabiņš.