Tautas mani laukā ņēma
Tautas mani laukā ņēma, Aizved meža maliņā, Cerē mani nemākam Dižus mežus trīcināt.
Tautas mani laukā ņēma, Aizved meža maliņā, Cerē mani nemākam Dižus mežus trīcināt.
Saule pina vainadziņu, Ozolā sēdēdama; Pin, saulīte, dod man vienu, Man jāiet tautiņās!
Kas, bērziņ, tev pakāra Zaļa vara pakariņas; Kas, māsiņa, tev aizveda Tautu galda galiņā?
Krustiņiem, celiņiem Tautu meitas vainadziņš; Tie krustiņi, tie celiņi Pieviļ manu bāleliņ`.
Tautiņās iziedama, Ņēmu līdzi māmuliņu: Kad tautās grūti gāja, Pie māmiņas pieglaužos.
Es saviju vainadziņu Trejdeviņi ziediņiem; To paņēma tautu dēls Pašā Jāņu vakarā.
Lai bij jauki, kur bij jauki, Jauki Gaujas līcīšos: Te dziedāja tautu meitas, Lakstīgalas piebalsoja.
Līdiet, tautas, bērzu birzi, Vienu daļu atstājiet, Vienu daļu atstājiet, Putniņiem uzmesties!
Trīs gadiņi Saule lēca Purva bērza galiņā; Trīs gadiņi tautas nāca Mani jaunu lūkoties.
Bitei vaļa, meitai vaļa, Kur tām tika, tur tās gāja: Meitiņ’ tālu tautiņās, Bitīt’ augstu ozolā.
To puisīti suņi rēja, Kas tētiņu neklausīja; To meitiņu tautas mīl, Kas klausīja māmulīti.
Neraugies, tautu meita, Uz manām kājiņām, Paskaties siliņā Manis dētu ozoliņu.
Paga, paga, tautu meita, Pasacīšu bāliņam: Kam tu savas kājas āvi Zem dravēta ozoliņ’.
Godam dzimu, godam augu, Godam gribu padzīvot; Ar godiņu noņemat, Tautas, manu vainadziņ`.
Vai, manu nezinamu Tautas burvu dējejiņu! Visas tautu purmalites Sīkajām skaidiņām.
Tautu dēls lielijās: Es dižens pļāvējiņš; Bet nopļāva odam kājas, Rudzu vārpu domādams.
Tautu meita skaidas lasa, Man dējot ozoliņu; Tad es būtu ne puisītis, Kad es tev to piedotu.
